Vai karjera ir iespējama visiem? Uz šo jautājumu nevar atbildēt viennozīmīgi, jo invalīdu nodarbinātības problēma ir sarežģīts un komplekss jautājums.
Vai karjera ir iespējama visiem? Uz šo jautājumu nevar atbildēt viennozīmīgi, jo invalīdu nodarbinātības problēma ir sarežģīts un komplekss jautājums. Lai pilnvērtīgs dzīves un darba ceļš būtu pa spēkam arī invalīdiem, vērienīgs projekts tiek risināts Jelgavas reģionālajā pieaugušo izglītības centrā. Mācības datorsistēmas tehniķu un programmēšanas tehniķu profesionālās tālākizglītības programmās apvieno 44 cilvēkus.
Maruta Pranka — Jankovska
Aptuveni trīs reizes mēnesī projekts “Profesionālās izglītības pieejamības uzlabošana invalīdiem Zemgales reģionā” pulcina cilvēkus ar I, II un III grupas invaliditāti no Bauskas, Jēkabpils, Aizkraukles un Dobeles rajona.
Studijas beidzot, 2008. gadā dalībnieki būs ieguvuši trešā līmeņa profesionālo kvalifikāciju programmēšanā vai apkopē.
Līdz tam vēl ir krietni jāstrādā, un šiem cilvēkiem tas prasa daudz uzņēmības, gribasspēka un atbalsta.
Īpašā diena PICā
Šīs iestādes direktora vietniece Ingrīda Muraškovska pastāstīja, ka mācību process ir strukturēts tā, lai dalībnieki aptuveni 70% zināšanu varētu iegūt mājās. Tikai 30% zināšanu studenti gūst izglītības centrā. Tuvākajā laikā instalētas programmas, pieslēgts internets, visiem nodrošināta iespēja strādāt ar datoru mājā.
“Tas ir darbietilpīgs process. Dažos gadījumos cilvēkiem gadiem ilgi dažādu iemeslu dēļ atteikts interneta pieslēgums. Risinājumi ir atrasti, un absolūti visiem būs iespēja mācīties tālmācības plūsmā,” ar gandarījumu atzina I. Muraškovska.
Viņa ar cieņu un apbrīnu skatās uz šiem cilvēkiem, kuri spēj pieņemt dzīves izaicinājumus un rast sevī vīrišķību un spēku. “Mūsu iestādei šīs dienas ir kā svētki. Tehniskie darbinieki rosās jau no agra rīta, lai savlaicīgi sagaidītu atbraucējus. Šajās dienās pie mums valda neviltota sirsnība,” stāstīja Ingrīdas kundze.
Izglītības un prasmju līmenis dalībniekiem ir visai atšķirīgs. Līdz aprīlim studenti apgūs praktiski lietojamas prasmes: lietišķo saskarsmi, komunikāciju pamatus, iemaņas darbā ar datoru un citus motivējošus priekšmetus. Daži cilvēki šajā etapā pirmos mācību pārbaudījumus jau ir nokārtojuši, jo viņu starta pozīcija bijusi uz augstāka izglītības un prasmju līmeņa.
Saprātīgi elastīga pieeja
Lai nodrošinātu 2008. gadā nepieciešamās prakses vietas, laikus ir sākts sistemātisks darbs ar uzņēmējiem. Nepieciešams projektā iesaistīt darba devējus no visa Zemgales reģiona. I. Muraškovska ar gandarījumu prognozē, ka, domājams, visiem dalībniekiem varēs nodrošināt praksi. Tā risināsies 2008. gada pavasarī un vasarā. Viņa cer uz visu pašvaldību atbalstu. Līdz šim tikai ar Jēkabpils vietvalžiem nav izdevies atrisināt visus jautājumus, kas saistīti ar šajā pašvaldībā dzīvojošu invalīdu, kurš mērķtiecīgi iesaistījies programmā.
Atzīstami, ka Jelgavas dome iekļāvusi šīgada budžetā finansējumu specializētu telpu iekārtošanai. Tās būs specifiski pielāgotas invalīdu datoru apmācībai, atpūtai un praktiskajiem darbiem.
Ņemot vērā, ka situācijas izpratne un vajadzības izkristalizējas darba procesā, projekts tiek realizēts elastīgi. Piemēram, pirms aptuveni četriem gadiem, kad projekts tika rakstīts, bija paredzēts ieviest 20 interneta pieslēgumu mājās, bet pārējiem 20 dalībniekiem nodrošināt piekļuvi internetam pakalpojumu punktos. Izvērtējot situāciju, nācās atzīt, ka visiem dalībniekiem ir jānodrošina vienādas iespējas.
Vadims palīdz “ratiņu brāļiem”
“Ziņas” pārliecinājās, ka PIC ir mācību iestāde, kurā katrs šīs programmas dalībnieks jūtas apmierināts. Gļebam no Jelgavas ir smaga invaliditāte. Beidzis vidusskolu mājmācībā. Ja nebūtu PIC sniegtās iespējas, jaunajam cilvēkam nāktos samierināties ar eksistenci četrās sienās. Vadims Račiks savā pārvietošanās ierīcē ratiņkrēslā ir jau desmit gadu. Viņš invaliditāti ieguvis pēc neveiksmīga lēciena ūdenī. Vadims palīdz iejusties mācību procesā saviem “brāļiem”. Viņš iesaistīts projektā kā darbinieks un stāsta, ka rīts viņa vadībā sākas ar vienotības apli. Šis pasākums mobilizē darbam. Dienas garumā Vadims dažādā veidā palīdz saviem “ratiņu brāļiem” — paskaidro, pieraksta, iedrošina, uzmundrina.
Viņš atzīst, ka ar savu situāciju ir iemācījies labi sadzīvot. Pirmajos gados neatsverams atbalsts viņam bijuši tuvinieki un draugi, tagad pats kļuvis par atbalstu citiem.
Aigaram Babkovam no Neretas nokļūt Jelgavā palīdz draudzene Sanita. Arī viņš, kurš agrāk strādājis par autovadītāju, kustību spējas zaudējis pēc neveiksmīga lēciena ūdenī. Atzīst, ka joprojām nespēj samierināties ar savu likteni.
Aivis Čubars cer strādāt
Smagāka invaliditāte ir Aivim Čubaram no Jaunjelgavas. Aivis ir 30 gadu vecs vīrietis, kuram piešķirta 1. invaliditātes grupa. Viņa “karjera” pagaidām ir ļoti smaga cīņa par izdzīvošanu. Paralizēts, pats nespēj pagriezties, paēst, padzerties. Dome piešķīrusi 50 latu kopēja darba apmaksai. Tas nozīmē, ka sešas dienas mēnesī Aivim ir algots kopējs. Pārējā laikā palīdz tuvinieki. Vīrietis dzīvo piektajā stāvā. Viņa vienīgā saikne ar ārpasauli ir brauciens uz Jelgavu. Tas nav viegls pasākums, jo pašam ir jānoorganizē cilvēki, kas viņu nones no piektā stāva, ieceļ mašīnā, ir nepieciešams cilvēks, kas viņu pavada. Arī Aivis savu smago invaliditāti ieguvis, lecot ūdenī. Tas bijis 17 gadu vecumā.
Vīrietim nav darba stāža, un viņa ienākumi ir pabalsts 45 latu apmērā. “Es ļoti vēlos iegūt izglītību, kļūt par programmētāju. Cenšos darīt visu iespējamo, lai to sasniegtu. Es ceru uz darbu, tomēr neesmu pilnīgi pārliecināts, vai atradīsies darba devējs,” neslēpj Aivis. To, kā viņš ir iemācījies strādāt ar datoru, nav iespējams aprakstīt. Pats Aivis to nosaucis par “krišanas metodi”. “Ziņas” ar šo cilvēku, kas ir gatavs doties augšup pa karjeras kāpnēm, “tikās” tikai telefoniski. Šī metode paliek mīkla, kuru grūti iedomāties.
Aivis Čubars ir pateicīgs jelgavniekiem par iespēju vismaz reizi mēnesī būt kopā ar citiem un mācīties.
(“Zemgales Ziņas”)
