Visizplatītākais konfliktu veids ir personu konflikts, kurā viena puse traucē otrai sasniegt kādus mērķus vai veikt darbības.
Visizplatītākais konfliktu veids ir personu konflikts, kurā viena puse traucē otrai sasniegt kādus mērķus vai veikt darbības. Katrai pusei ir savas intereses un nostāja, kuru tā uzskata par pareizāko. Personu konfliktos cilvēki emocionāli izsaka viena cilvēka vai cilvēku grupas pretenzijas pret otru. Strīdu cēlonis var būt priekšmeti, attiecības, lepnums, pašcieņa, gods, pienākumi, vara utt.
Strīdiem jeb konfliktiem ir labās un sliktās puses. Pozitīvi ir tas, ka viedokļu apmaiņa veicina sociālās pārmaiņas, uzlabo lēmumu pieņemšanas kvalitāti, abu pušu interešu tuvināšanos, kā arī ģimenes kopības izjūtu. Lielākais konfliktu trūkums — var notikt neatgriezeniska attiecību pasliktināšanās, tāpēc vadītājam darbā un pieaugušajiem ģimenē jāuzņemas konflikta vadīšana.
Konfliktu apspiešana var veicināt kļūdainu lēmumu pieņemšanu. Rezultātā var rasties nepareizi lēmumi un pārpratumi. Piemēram, māte saka pusaudžiem: “Rimstieties, tūdaļ pārtrauciet ķildoties, citādi kļūšu dusmīga un būšu spiesta jūs sodīt!”. Šajā situācijā pieaugušais vēlas nogludināt strīdu, bet apspiež bērnu emocijas. Māte cenšas apslāpēt konfliktu, bet bērni var justies aizvainoti, jo viņus neuzklausa un neļauj izteikties. Arī pašu starpā attiecības var pasliktināties. Vecāki var rīkoties arī citādi — noskaidrot strīda cēloni. Māte var abas “karojošās puses” uzklausīt. Tādā gadījumā bērni var izteikt savu neapmierinātību un nerealizētās vajadzības, mācās ņemt vērā un izprast otra cilvēka intereses, kā arī pieņemt lēmumus un otram izpalīdzēt. Ģimene kopumā ir ieguvēja, ja izmanto šādu konfliktu risināšanas veidu. Vecāki var cerēt, ka turpmāk bērni spēs pārstāvēt savas intereses un pratīs sadarboties kopīgā problēmu risināšanā.
Ir virkne faktoru, kas mazina domstarpību rašanās iespēju. To būtu lietderīgi iegaumēt tai personai, kura uzņemas konflikta vadīšanu gan darba kolektīvā, gan ģimenē.
Konfliktu izcelsmi mazina:
* ja ģimenē ir vienoti nerakstīti likumi par ikdienā veicamo darbu un pienākumu sadali,
* ja strīdnieki ir fiziski nošķirti viens no otra (ir atsevišķās telpās),
* ja pārtrauc komunikāciju līdzīgi domājošo starpā (vecāmāte, māte un māsa apvienojas pret brāli),
* sociālās hierarhijas ievērošana,
* mobilitāte jeb spēja būt elastīgam dažādās situācijās,
* ārējā atbalsta liegšana (bērnus ir sodījuši vecāki, bet vecvecāki sodu atceļ),
* līdera neesamība (vecākais no bērniem uzņemas vadoņa lomu).
Konfliktu rašanos veicina:
* neskaidrība par spēku samēru ģimenē (kas ir noteicējs — vecāki vai bērns?),
* aizskaroši salīdzinājumi un apsaukāšanās,
* statusa nestabilitāte (smēķējošs tēvs vai māte aizrāda smēķējošam pusaudzim),
* ja kāda no pusēm strīdā “iestrēgst” (“tikai man ir taisnība”),
* ja komunikācija notiek ļoti šauros ietvaros (netiekas ar citām ģimenēm),
* līdera esamība (katrs ģimenes loceklis ir līderis savā jomā),
* sociālo normu mazināšanās (vecāki paši neuztur savas izvirzītās prasības).
