Ne vienmēr pirmais iespaids par cilvēku ir patiesākais. Dažkārt neparedzēts gadījums ir kā pliķis mūsu viedoklim par kādu personu.
Ne vienmēr pirmais iespaids par cilvēku ir patiesākais. Dažkārt neparedzēts gadījums ir kā pliķis mūsu viedoklim par kādu personu. Ir sakāmvārds: “Neskati vīru no cepures!”. Vai tam var ticēt? — Jā, tā ir, — apliecināja aptaujātie cilvēki un pastāstīja gadījumus no savas dzīves.
Atgādina “bomžus”
Lita ir moderna, jauna, skaista sieviete, kura mīl staigāt augstpapēžu apavos. Ar nepacietību viņa gaidīja ziemu, lai varētu padižoties savos jaunajos sarkanajos zābaciņos. Kad beidzot tas brīdis bija klāt, viņa starodama devās uz darbu pusstundu agrāk, nekā ierasts. Pie mājas stūra sarunājās divi vīrieši. “Ha, kaut kādi “bomži”, ciest tādus nevaru!” nodomāja Lita un, veltījusi viņiem nicīgu skatienu, cēli pagāja garām. Pēc pāris soļiem viņai pēkšņi slīdēja kāja, un kā neveikla daiļslidotāja, uztaisījusi špagatu, sieviete novēlās uz ietves.
Nekavējoties piesteidzās abi vīrieši — pirmajā brīdī Lita nodomāja, ka viņai grib atņemt somiņu, bet kļūdījās. Palīdzējuši sievietei piecelties, vīrieši grasījās izsaukt ātro palīdzību. Kad Lita iebilda, viņi palīdzēja nokļūt līdz autobusa pieturai. Vienkāršība, sirsnība, izpalīdzība, kas strāvoja no viņas palīgiem, tā aizkustināja Litu, ka asaras pašas no sevis sāka ritēt pār vaigiem.
Ka tik neapzog
Mildas kundzes mūžs jau sestajā gadu desmitā, un uz dzīvi viņa vairs neraugās rožainām brillēm. Viss viņai šķiet aizdomīgs, viltots, nepatiess. Arī todien, kad viņa devās pie bankomāta pēc naudas, aizmugurē stāvošais vīrietis viņai šķita aizdomīgs. “Ka tik vēl neizrauj naudu, uz pieres rakstīts, ka īsti godīgs nav,” domās prātoja Milda.
Ātri paņēmusi naudu, kundze naskā solī devās uz veikalu. Te pēkšņi viņai kāds piesita pie pleca. Milda pagriezās un gandrīz sastinga — tas bija tas pats aizdomīgais vīrietis. Iekams Milda izdomāja, ko darīt: kliegt vai sist ar somu, viņš teica: “Kundze, te būs jūsu karte, jūs to aizmirsāt bankomātā!”. Milda klusi nočukstēja “Paldies!” un tikai tad pamanīja, kādas “uzbrucējam” vizbulīšu zilas acis.
Runā kā…
Aija sestdienas nogali nolēma pavadīt pie kursabiedrenes. Vakarā meitenes devās uz zaļumballi. Un tad Aija ieraudzīja Viņu — moderni ģērbtu, skaistu, slaidu, melnām ūsiņām. Viņš izskatījās pēc huzāra no nesen redzētas kinofilmas. Meitene priecājās, ka nebija kļūdījusies apģērba izvēlē — ģērbusies baltā, viņa bija pamanāma, un pielūdzēju, kā jau svešiniecei, viņai netrūka.
Un tad nāca arī Viņš. Aijai skudriņas pārskrēja ķermenim, kad viņi sāka virpuļot dejā. Staltais pielūdzējs lielmanīgi stāstīja, ka viņš nav vietējais, atbraucis uz radinieka kāzām, bet tur kļuvis garlaicīgi. Vēlāk no viņa mutes sāka birt tādas jēlības, divdomības un rupjības, ka Aijas staltais bruņinieks vienā mirklī pārvērtās neglītā briesmonī. Izrāvusies no viņa apkampiena, Aija iecirta vīrietim pliķi un pameta viņu zāles vidū.
