Aizkraukles rajona ceļi, kuriem nav asfalta seguma, pārvērtušies par brauktuvēm ar nebeidzamu bedrīšu rindu, kurās grūti klājas gan vieglo automašīnu vadītājiem, gan tiem, kuri stūrē autobusus.
Aizkraukles rajona ceļi, kuriem nav asfalta seguma, pārvērtušies par brauktuvēm ar nebeidzamu bedrīšu rindu, kurās grūti klājas gan vieglo automašīnu vadītājiem, gan tiem, kuri stūrē autobusus.
Aizkraukles rajona autotransporta uzņēmuma direktors Pauls Vizbelis informē, ka ledainajās bedrēs lūzt viens autobuss pēc otra. Šobrīd uzņēmumam jānoraksta deviņi autobusi. Tie visi sabojājušies slikto ceļu dēļ. Turklāt trijiem pārlūzusi pati masīvākā un svarīgākā detaļa — rāmis, kurš satur kopā visu braucamo.
— Kurš mums atmaksās zaudējumus? — vaicā Vizbeļa kungs. — Par sliktajiem braukšanas apstākļiem ceļu (ne) kopējiem (Aizkraukles ceļu rajona vadībai un akciju sabiedrības “Latvijas valsts ceļi” Centra reģiona Aizkraukles nodaļas vadībai) ziņojam regulāri, taču uzlabojuma nav. Viens pēc otra no reisa atbrauc salūzuši autobusi, kuriem ir kāds ritošās daļas bojājums.
Vai kāds ir aprēķinājis, cik maksā desmit jaunu autobusu iegāde? Turklāt jaunie autobusi nav piemēroti braukšanai pa bedrainiem lauku ceļiem. Nākas izlīdzēties ar savlaik Vācijas armijā lietotajiem autobusiem, taču arī šie braucamie ilgi mūsu ceļos neiztur. Viens šāds lietots autobuss maksā ap 20 tūkstošu latu.
Kad beidzot mainīsies vienaldzīgā attieksme pret tiem, kuri ikdienā spiesti braukt pa lauku ceļiem?
Šobrīd vissliktākais ceļš ir uz Seci un Staburagu, no Daudzevas uz Sunāksti, no Bebriem līdz Iršiem un no Taurkalnes līdz Dobelniekiem.
