Vietalviete Skaidrīte Klauzele šonedēļ savos dzimtajos “Svilēnos” aizvada 65. balto ziemu un sapņo par skaistu zaļu pavasari ar ievziedu un ceriņu kupenām un dzelteno pieneņu paklāju.
Vietalviete Skaidrīte Klauzele šonedēļ savos dzimtajos “Svilēnos” aizvada 65. balto ziemu un sapņo par skaistu zaļu pavasari ar ievziedu un ceriņu kupenām un dzelteno pieneņu paklāju. Viņas māja ir tik skaistā vietā Vietalvas pakalnos, ka reiz tā pat nofotografēta un izmantota “Hansabankas” reklāmā.
Izvēlas skolu tuvāk mājām
Par bērnību Skaidrītes kundzei palikušas gaišas atmiņas. Viņa augusi ģimenē, kur valdīja saticība un miers. Vecāki paši čakli strādāja un arī bērniem darba tikumu ieaudzināja. “Mans tēvs bija vienreizējs cilvēks. Viņi abi ar brāli bija labi namdari, savukārt vēl divi brāļi — mūrnieki. Viņi visi kopīgiem spēkiem uzbūvēja ne tikai “Svilēnus”, bet vēl vairākas ēkas tepat pagastā un tuvākajā apkārtnē. Tēvs bija arī muzikants, vadīja orķestri, spēlēja ballēs un citos godos,” stāsta jubilāre. Muzikalitāte iedzimusi arī Skaidrītei, viņa pašmācības ceļā apguvusi akordeona spēli.
Skolas gaitas Skaidrītes kundze sāka Odzienā. Pēc Odzienas skolas beigšanas meitene mācījās Pļaviņu vidusskolā. Viņa saka: “Gribēju studēt vācu valodu, taču Rīga toreiz likās tik tālu. Izvēlējos mācību iestādi tuvāk mājām — iestājos Vecbebru tehnikumā. Tolaik tur varēja apgūt bibliotekāra, pionieru vadītāja, ēdienu gatavotāja un citas specialitātes. Es izvēlējos bērnudārza audzinātājas profesiju. Vēlāk papildus apguvu arī pedagoģiju.”
Pretēji tēva novēlējumam
Tēvs bērnībā Skaidrītei piekodinājis: “Mācies, ko mācīdamās, dari, ko darīdama, tikai nestrādā ar bērniem un lopiem. Strādājot ar bērniem, var gadīties kāda nelaime, kuras dēļ visu atlikušo mūžu nevarēsi mierīgi dzīvot. Savukārt, strādājot ar lopiem vai zvēriem, bada reizē nāksies briesmu lietas pieredzēt.”
Taču Skaidrītes kundzes dzīve iegrozījās tā, ka 25 gadi aizvadīti darbā ar bērniem un vēl septiņi, kopjot ūdeles kažokzvēru fermā. Strādājot bērnudārzā, liktenis Skaidrītes kundzei bija labvēlīgs, un viņas audzēkņiem negadījās nekas ļauns.
Zvēru fermā gan piedzīvots ne mazums nepatīkamu skatu, bet tas viņu tikai norūdījis. “Reiz, tiekoties ar skolasbiedriem, viņi sacīja — nekad nebūtu iedomājušies, ka šī maigā būtne Skaidrīte kādreiz dīrās kažokādas,” teic jubilāre.
Bērnudārza kņadu maina pret klusumu
Skaidrīte Klauzele bērnudārzā Talsu pusē nostrādāja 25 gadus. Viņa bija audzinātāja sagatavošanas grupā. Toreiz “dārziņā” bija lielas grupas — ap trīsdesmit bērnu, un no ikdienas saspringtā darba viņa ar laiku iemantoja spēcīgas galvassāpes. Reiz, aizgājusi meitai palīgā uz zvēru fermu, izbaudījusi tur valdošo mieru un klusumu, sieviete nolēma mainīt darbu. “Mani no bērnudārza negribēja laist projām, vairākas reizes lūdzu direktoram, lai ļauj mainīt darbu, līdz beidzot viņš piekrita, piebilzdams, ka es tik smagu darbu neizturēšu un būšu spiesta atgriezties “dārziņā”. Bet es jau zināju, ko nozīmē darbs zvēru fermā. Protams, strādāt bija fiziski smagi, taču es varēju darīt savu darbu mierā un klusumā.”
Kara laikā laime sargā
Uz Kurzemi Skaidrītes kundzi dzīves ceļi veduši divas reizes. Otrā pasaules kara laikā viņas ģimene devās bēgļu gaitās uz Kurzemes pusi. Vietalviete atceras zirgu pajūgu kolonnu, kas lēnām virzījusies pa ceļu, līdz pēkšņi viņu ratiem nolūzis ritenis. “Kamēr to laboja, pārējie aizbrauca uz priekšu, un pēc kāda laika pretimnācēji stāstīja, cik ļoti mums esot paveicies. Nolūzušais ritenis mūs paglāba no nāves. Braucēji, kuri aizsteidzās mums priekšā, nokļuva apšaudē, un daudzi gāja bojā. Kādu laiku pavadījām Kuldīgas un Dundagas pusē, bēgļu gaitas mūs aizveda līdz pat Vārmei. Pēc tam atgriezāmies Vietalvā,” stāsta Skaidrītes kundze.
Kopš tiem laikiem viņai ļoti nepatīk skatīties filmas par karu, kurās vācieši attēloti kā briesmoņi un muļķi, jo tieši kāds vācu ārsts meitenei kara laikā izglāba dzīvību. Viņa saslima, kakls bija tā “aizaudzis”, ka ūdens pili nevarēja norīt, bet vācu ārsts slimnieci izārstēja. Tāpēc Skaidrītes kundze uzskata, ka nedrīkst nīst visu tautu tāpēc vien, ka tajā ir arī slikti cilvēki.
Kļūst par zemnieci
Dzīvojot Kurzemē, visus atvaļinājumus Skaidrīte pavadīja dzimtajos “Svilēnos”, līdz beidzot deviņdesmitajos gados atgriezās te pavisam. Māte un tēvs jau bija veci, bija jāpalīdz saimniecībā, vēl arī tēvu bija piemeklējusi smaga slimība. Nu Skaidrītes kundze saimnieko savā piemājas saimniecībā — tur govis un vistas. “No telītēm pati esmu izaudzējusi jau trīs govis, bet vistu saimi šoziem izpostīja kāds meža zvērs, kuru nekādi nevaram noķert,” stāsta Skaidrītes kundze.
Griež sniegpārsliņas smalkiem rakstiem
Lai arī laukos darbs dzen darbu un brīva laika paliek pavisam maz, Skaidrītes kundze spēj atlicināt brīdi arī radošām lietām. Viņa iemācījusies smalkiem rakstiem izgriezt sniegpārsliņas, ar ko Ziemassvētkos izrotāta ne tikai māja, bet arī saimniecības ēkas. Kāda kundze, ieraudzījusi smalkos musturus, lūdza arī viņai kādu pārsliņu izgriezt. Viņa gatavojās svinēt 60 gadu jubileju, un Skaidrītes kundze sievietei izgrieza 60 sniegpārsliņu.
Skaidrītes kundze ir cītīga “Staburaga” lasītāja, un pirms vairākiem gadiem viņa savus “rokdarbus” atsūtīja arī redakcijai. “Esmu čakla avīžu un žurnālu lasītāja. Kad ciemos atbrauc mazdēls, saka — atkal pilna māja ar papīriem. Bet es cenšos vērtīgākās lietas glabāt. Krāju avīzes, kurās bijušas interesantas publikācijas,” stāsta “Svilēnu” saimniece.
Lasīšanas kāre un piedalīšanās konkursos vainagojas panākumiem. Par uzvaru žurnāla “Mūsmājas” konkursā saņemts gludeklis, bet šīgada “Staburaga” abonementu izlozē Skaidrītes kundze laimēja dārza grilu. Tas gan vēl nav iemēģināts. Jāgaida pavasaris, kad kopā ar tuviniekiem varēs sarīkot pikniku.
Patīk viss dabiskais
Skaidrītes kundze vienmēr cenšas visiem sagādāt kādu pārsteigumu. Viņas vaļasprieks ir veltījuma dzejoļu rakstīšana. Daudzus veltījumus Skaidrītes kundze rakstījusi divos eksemplāros — viens ticis gaviļniekam, otrs paturēts pašai.
“Man patīk dzīvot laukos. Patīk viss dabiskais — nelakotas dēļu grīdas smarža, tikko zārdos sakrauts siens, nogrābta pļava. Spēku varu smelties pat mākoņos vai smilgas skarā. Vienkārši vajag mācēt saskatīt šo skaistumu, pat vārpatas ziedā. To izbaudījusi, es vairs negribu atgriezties pilsētas burzmā, un man ir labi manos “Svilēnos”,” saka jubilāre.
