“Staburaga” redakcijai piezvanīja Skaidrīte Andersiņa no Sērenes pagasta un pastāstīja, ka laiku pa laikam mednieki viņas mājas apkaimē mēģina nošaut suņus, kuri nemaz nav klaiņojoši bezsaimnieka dzīvnieki.
“Staburaga” redakcijai piezvanīja Skaidrīte Andersiņa no Sērenes pagasta un pastāstīja, ka laiku pa laikam mednieki viņas mājas apkaimē mēģina nošaut suņus, kuri nemaz nav klaiņojoši bezsaimnieka dzīvnieki.
Satraucošs stāsts
— Mūsu mājas apkaimē reizēm redzu medniekus, kuri, šķiet, to vien plāno, kā nošaut kādu suni, — stāsta Skaidrīte Andersiņa. — Ievēroju, kā mednieki tēmēja uz suni, kurš spēlējās pie mājas ābeļdārzā. Šogad, kad tikko bija uzsnidzis sniegs, redzēju, ka slēpot devies kaimiņu puika. Viņam līdzi skrēja suns. Tobrīd pa ceļu brauca automašīna, un no tās izkāpa kāds vīrs ar ieroci. Uztraukumā skrēju pie viņiem un skaļi kliedzu, lai slēpjas gan puika, gan suns. Par laimi, abi pazuda graviņā. Vīri, kurus nepazinu, uz mani ļauni noskatījās. Domāju, viņi nebija vietējie mednieki. Vietās, kur pusdienojuši šādi mednieki, esmu atradusi pamestus vienreizējās lietošanas plastmasas traukus ar ēdiena atliekām. Vietējie noteikti uz mežu neņemtu līdzi ēdienu un traukus nepamestu ceļmalā.
Man gadījies sastapt vietējā mednieku kolektīva vīrus, un viņi vienmēr ir laipni pavaicājuši, vai drīkst šķērsot manu zemi.
Laukos suns ir vienīgais, kas kaut cik pasargā no zagļiem. Vai tiešām savā privātajā laukā vai pļavā suns nedrīkst izlocīt kājas? Kā uz viņu drīkst šaut?!
Sērenieši tā nerīkojas
Mednieku un makšķernieku biedrība “Sērene” apsaimnieko medību platības, kurās, iespējams, notikuši šie gadījumi. Kolektīva vadītājs Aivars Strazdiņš uzskata, ka neviens no viņa vīriem nepacels ieroci pret suni, kurš ir netālu no mājas vai kura tuvumā būs cilvēks.
— Ieroča lietošana tiešā cilvēku tuvumā nav pieļaujama, un es varu droši apgalvot, ka neviens no mūsu kolektīva vīriem tā nav rīkojies, — saka Strazdiņa kungs. — Turklāt māju, kur dzīvo Andersiņas kundze, apkaimē pēdējā laikā neesam medījuši. Par malumednieku aktivitātēm atbildēt nevaram.
Abpusēja atbildība
Medību noteikumos teikts, ka medniekiem atļauts šaut klejojošus suņus un kaķus visu gadu bez saimnieka piekrišanas. Par klejojošu dzīvnieks uzskatāms tad, ja viņš aizskrējis tālāk par 200 metriem no apdzīvotas vietas vai atsevišķas mājas. Strīdu gadījumā attālumu mēra no iežogojuma, kurš ietver pagalmu, vai mājas sienas. Aizliegts šaut medību šķirnes suņus, jo, iespējams, suns noklīdis medībās un meklē cilvēku palīdzību.
Par izdarīto jāatbild kā medniekiem, tā suņu īpašniekiem. Mednieks nedrīkst šaut kuru katru suni jebkurā vietā. Viņš sargās meža dzīvniekus no suņa, kuram atļauts brīvi klejot pa mežu un darīt posta darbu. Īpaši tagad, kad sniegu klāj sērsna. Suns tai skrien pa virsu, savukārt stirnas bēgot grimst. Asās sērsnas malas savaino kājas, un dzīvnieks gūst ilgi nedzīstošas brūces, var pat iet bojā. Nemaz nerunāsim par tiem gadījumiem, kad barā klaiņo pieci seši “nevainīgi” sētas kranči un dodas sirojumā uz tuvējo mežiņu. Mednieks šādā gadījumā kļūst par meža dzīvnieku vienīgo aizstāvi.
Par suņa uzvedību un nodarīto jāatbild saimniekam. Suņa īpašniekam jāuzrauga dzīvnieks, lai viņš nenodarītu ļaunu nevienam, arī meža dzīvniekiem. Atrunas, ka sunītim vajadzēja “izlocīt kājas”, te ir nevietā.
