Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks jaunās valdības darbā sola ģimenes valsts pabalstu par vienu bērnu palielināt no līdzšinējiem 25 eiro līdz 50 eiro, bet par diviem bērniem — no patlaban esošajiem 50 eiro par katru bērnu līdz 65 eiro.
Man šķiet, ka šim piedāvājumam ir gan stiprās puses, gan diezgan pamatoti jautājumi. Esošais pabalsts ilgstoši bija ļoti zems. 25 eiro mēnesī mūsdienu cenās praktiski vairs neveido būtisku atbalstu. Šis pabalsta veids ir universāls, vienkāršs un paredzams. Demogrāfijas ziņā tas ir signāls, ka valsts mēģina mazināt bērnu audzināšanas izmaksu spiedienu. Bet ir arī jautājumi — vai tas reāli ietekmē dzimstību? Vienreizējs vai neliels pabalstu kāpums pats par sevi dzimstību būtiski nepaceļ. Lielāka ietekme bieži ir mājokļu pieejamībai, bērnudārziem, darba un ģimenes savienošanai. Universāls pabalsts palīdz visiem, bet tas nozīmē, ka daļa naudas aiziet arī ģimenēm, kurām finansiāli tas nav kritiski.
Ja man tas būtu jāvērtē kā politikas instruments: kā ģimeņu atbalsts — jā, loģisks solis, kā demogrāfijas glābšanas instruments — viens pats, visticamāk, nepietiekams. Interesanti, ka ar diviem bērniem pieaugums ir procentuāli mazāks nekā ar vienu bērnu. Tas liek jautāt, vai mērķis ir atbalstīt tieši pirmā bērna ienākšanu ģimenē vai kopumā bērnu skaitu.
No vienas puses, grūti nopietni apgalvot, ka 25 eiro mēnesī par bērnu mūsdienās ir atbalsts, kas spēj būtiski atvieglot ģimenes ikdienu. Tā summa sen kļuvusi vairāk simboliska nekā praktiska. Ja valsts saka, ka bērni ir prioritāte, bet ikmēneša atbalsts ir pielīdzināms vienai iepirkumu reizei vai degvielas uzpildei, rodas sajūta, ka starp deklarācijām un realitāti ir plaisa.
Tāpēc pabalsta dubultošana pati par sevi ir loģiska. Taču ne tāpēc, ka 50 eiro atrisinātu kādu problēmu, bet tāpēc, ka valsts beidzot atzīst acīmredzamo — bērna audzināšana maksā vairāk nekā līdzšinējais atbalsts.
Būsim atklāti — 50 eiro nav revolūcija. Tā nav politika, kas viena pati mainīs Latvijas demogrāfiju. Taču tas arī nav mazsvarīgi. Valsts attieksme veidojas ne tikai caur milzu reformām, bet arī caur ikdienas lēmumiem, kas pasaka: mēs saprotam, ka bērnu audzināšana nav individuāls “hobijs”, bet sabiedrības kopīga interese. Varbūt svarīgākais jautājums nav, vai 50 eiro ir pietiekami. Svarīgākais jautājums ir, vai šis ir sākums plašākai domāšanai par ģimenēm vai tikai kārtējā summa priekšvēlēšanu solījumu sarakstā. Bērnu politika sākas nevis ar to, cik valsts izmaksā mēnesī, bet ar to, vai ģimenēm rodas sajūta, ka šeit vispār ir nākotne.
