Šausmas, februāris rit pilnā sparā, un Valentīndiena jau klāt.
Šausmas, februāris rit pilnā sparā, un Valentīndiena jau klāt. Tā izrādījusies tik “lipīga”, ka šobrīd grūti iedomāties mūsu dzīvi bez šādas svinamās dienas. Ja reiz svētki, jāsvin! Tikai — kā to darīt?
Kaut kur lasīju, ka šos svētkus dēvē arī par V—dienu. Filozofiski. Turklāt katrs var to iztulkot, kā vēlas. Ņemot vērā tā brīža noskaņu, pirmais, kas man ienāca prātā: tā atkal ir Viena diena, kurā visi neprātīgi steigs “ķemmēt” veikalus, kādam ko dāvinās, laistīs šampanieti un mēģinās atcerēties pāris pieklājības frāžu. Tie ir kā vēl vieni Ziemassvētki, Jaunais gads vai Jāņi — svinēšana obligāta. Piedevām vēl šī traki sarkanā krāsa visapkārt!
Glābiņš rodas pats
Tā nu biju izvēles priekšā, ko šajā dienā iesākt, jo sarkanu neļķi man neviens nedāvinās — no iepriekšējām attiecībām biju atvadījusies jau pirms pāris mēnešiem. Biju arī attālinājusies no vecuma, kad tic princim baltā zirgā, kurš negaidīti varētu nostāties manā priekšā. Tāpēc nācās vien pašai domāt par izklaidi, un, kas lai to zina, varbūt šādā dienā arī izdodas sastapt savu liktenīgo V (šoreiz tulkojiet — vīrieti).
Kā par spīti, draugi un paziņas bija iecerējuši divvientulīgus pasākumus, tā ka uz viņiem nebija ko cerēt. Gluži kā glābiņš bija blakuspilsētā rīkotais Valentīndienas karnevāls, kurā visiem obligāti vajadzēja būt maskās. Tas man derēja! Ir diezgan muļķīgi meitenei vienai ierasties ballē, bet, piemēram, zaķenītes, rūķītes vai vampīra tērpā to var darīt droši. Labi, ka sarīkojums notika citā pilsētā. Vismaz nevarēs nejauši iepazīties ar kādu kaimiņu.
Kārdinātāja ar asti
Jautājums tikai — kādu masku izvēlēties? Es gribēju būt ievērota, bet ne tāda, kura uzreiz “atklāj savas kārtis”. Sākumā domāju par noslēpumaino dāmu, bet tas šķita pārāk stīvi. Varbūt tiešām zaķenīte? Nē, pārāk pūkaini. Labāk būšu velniņš — gana draisks un kārdinošs personāžs.
Tērps man padevās labs — ar amizantiem radziņiem un astīti. Uzliku vēl melnas brilles, lai neviens nepazīst, un biju gatava pievienoties līksmajam pūlim. Pie ieejas durvīm katram iedeva vienu papīra sirds pusīti, un vakara gaitā bija jāsameklē otra.
Mēģina badīties
Gluži kā citi pasākuma apmeklētāji vispirms devos meklēt drosmi bāra virzienā. Pēc dažiem kokteiļa malkiem paraudzījos, kas notiek zālē. Izskatījās, ka apkārt valda omulīgi jautra gaisotne. Arī es, velnēna asti aicinoši vicinādama, devos uz dejotāju pusi.
Ar savu masku patiešām biju trāpījusi naglai uz galvas. Ievērības man netrūka! Katrs otrais mēģināja paraustīt mani aiz astes, un viens pēkšņi nelabā balsī ieblējās pie pašas auss. Kāds krietni iesilis “bullis” pat izdomāja ar mani badīties. Labi, ka paguvu atlēkt sānis, un viņš nogāza no kājām pamatīgi apaļu biti. Tomēr bija jautri, un drīz vien es dejoju ar diezgan pievilcīgu Tarzānu.
Vīrietis ar ragiem
Pienāca laiks meklēt savas papīra sirds otro pusīti. Tarzāns tas nebija, tāpēc pamazām izslīdēju no viņa apskāvieniem un devos tālāk. Mani urdīja ziņkārība. Balles telpa ņirbēja no šīm sarkanajām papīra sirdīm, un katrs meklēja īsto.
Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem un ugunīgām dejām attapos aci pret aci ar varena auguma vīrieti, kurš atgādināja kaut ko starp vikingu un govi — ar ragiem uz galvas, lielu bozi pie sāniem un tādu balsi kā manas vecāsmātes brūnaļai, kad viņa vakarā no ganībām ātrāk gribēja tikt kūtī. Viņš arī izrādījās mana otrā pusīte.
Uz lieliem brīnumiem es šajā vakarā necerēju, tomēr vienā manas sirds kambarī mita cerība satikt savu sapņu vīrieti. Šis “eksemplārs” tāds noteikti nebija. Nepaguvu es īsti attapties no pārsteiguma, kad cēlais vikings ar līksmu uzvaras saucienu apskāva mani. Pazudu viņa padusē tā, ka bija redzami tikai mani radziņi.
Laikam viņš mani neizlaidīs no savām ķetnām visu vakaru, tāpēc sāku apdomāt atkāpšanās plānu. Kopā vēl nodejojām pāris deju, un tad es apgriezos ap asti un prom biju. Laiks jau virzījās uz rīta pusi, tāpēc nolēmu doties mājup.
***
Lai arī šajā karnevālā nesatiku savu īsto un liktenīgo vīrieti, jutos velnišķīgi labi pavadījusi šo Vienu dienu, bet galvenokārt — nakti. Tagad zinu — arī nākamajā gadā noteikti meklēšu, kur notiek kāds Valentīndienas karnevāls. Tā ir vieta, kur sirds var baudīt pilnīgu brīvību.
Kādas romantiskas meitenes stāstu uzklausīja
