Esmu pateicīga visiem, kuri veido Aizkraukles rajona laikraksta “Staburags” pielikuma “Dzīvespriekam” literāro lappusīti, sniedzot informāciju par jaunākajām grāmatām reizē ar lasītāju atsauksmēm un vērtējumiem.
Esmu pateicīga visiem, kuri veido Aizkraukles rajona laikraksta “Staburags” pielikuma “Dzīvespriekam” literāro lappusīti, sniedzot informāciju par jaunākajām grāmatām reizē ar lasītāju atsauksmēm un vērtējumiem. Tas man kā rakstniecei iesācējai ir ļoti nozīmīgi.
Kritika ir vajadzīga
Esmu gatava uzklausīt ne tikai pozitīvas, bet arī negatīvas atsauksmes par savu pirmo romānu “Daugavas vizbules sirds”. Kritika ir pat vajadzīga un, ja tā ir objektīva un pamatota, tad var kaut ko arī iemācīties.
Mūsdienās grāmatnīcu plaukti vai lūzt no spilgtajām pašmāju rakstnieku un ārzemju autoru tulkotajām grāmatām. Lasītājs pat ar visīpatnējākajām prasībām var izvēlēties sev piemērotu lasāmvielu. Gaume ir un drīkst būt dažāda, par to nestrīdas. Jau paņemot grāmatu rokās un pāršķirstot, var noteikt: būs tās saturs saistošs vai nē.
Varbūt tāpēc negribu piekrist kādai lasītājai, kuras atsauksme par manu romānu publicēta laikraksta “Staburags” pielikumā “Dzīvespriekam” 16. janvāra numurā.
Ļoti cienījamā Emīlija Vaivares kundze! Man veltīto kritiku es vēl varētu pieņemt, jo tā skar vienīgi mani un manu rakstnieces iesācējas darbu, klusībā paliekot pati pie savām domām un uzskatiem. Tomēr jau savas vēstules sākumā jūs paziņojat, ka neesat latviešu oriģinālprozas cienītāja. Jūs sakāt, ka atzīstat vien pāris jauno latviešu autoru, bet vairākums pārējo uzrakstītā salīdzināms ar primitīvu dzīves ilustrāciju attēlošanu, kurās nekādas mākslinieciskas kvalitātes saskatīt neesot iespējams… Mans ieteikums: nekad nelasiet to, kas jums nav pie sirds, un nerakstiet neobjektīvas kritikas! Protams, tās ir jūsu tiesības — kritizēt visu latviešu literatūru, prezidenti, valdību utt. Taču vai tas vienmēr vajadzīgs?
“Es mīlu Latviju”
Jā, man ir savs nacionālais lepnums, un es mīlu savu Dzimteni Latviju par spīti varām un iekārtām, kuras gājušas un varbūt vēl ies tai pāri. Katrā bijis gan sliktais, gan labais, savi atbalstītāji un noliedzēji, apmierinātie un neapmierinātie, ieguvēji un zaudētāji.
Mani mīļākie latviešu oriģinālliteratūras dižgari ir: Ilze Indrāne, Alfrēds Dziļums, Vilis Lācis, Anna Sakse, Jānis Jaunsudrabiņš, Rainis, Aleksandrs Grīns, Vladimirs Kaijaks, Anna Skaidrīte Gailīte, Egils Lukjanskis, Andris Puriņš, bet no ārzemju autoriem — Ēriks Marija Remarks, Džeks Londons, Ernests Hemingvejs, Nikolajs Zadornovs, Mihails Šolohovs. Lūk, personības, kuras radījušas patiesas, nekad nezūdošas vērtības, kas ieies mūžībā par spīti kāda indivīda nepatikai. Ja ir drosme viņus kritizēt un pelt, lūdzu, ņemiet un uzrakstiet labāk par viņiem! Nevienam tas nav liegts.
Romāns saistīts ar biogrāfiju
Gribu atklāt nelielu noslēpumu, saistītu ar biogrāfiju un romānā aprakstītajām vietām. Tādas bija jāatrod, lai vizuāli spētu iztēloties savus literāros tēlus.
Esmu dzimusi 1958. gada 27. jūnijā Stučkas (tagad Aizkraukles) rajona Seces ciemā, “Altenēs”. Beigusi Seces astoņgadīgo pamatskolu un Bebrenes veterināro tehnikumu. Dzīves līkloči aizveduši uz tālo Ludzas rajona Ņukšu pagastu, kur dzīvoju vairāk nekā divdesmit gadu.
Manas tēva mājas “Altenes” ņēmu kā prototipu romānā aprakstītajām. Arī dzīvē tās piemeklēja līdzīgs liktenis. Dažkārt, kad aizbraucu uz Seci (romānā tai dots Silaines vārds), kājas un domas nestin aiznes Daugavmalā, vietā, kur kādreiz bija mana dzimtā vieta… Tikai neliela kokiem un krūmājiem apaugusi grava. Rodas sajūta, ko nespēju aprakstīt. Aukstas skudriņas ik reizi pārskrien augumam, kad tuvojos šai vietai. Sirdī viz smeldzīgs gaišums. Izzied telpa un laiks. Iztēlē uzburu savu baltās puķes karaļvalsti, tādu, kādu pēc atmiņas centos parādīt romānā. Arī man, tāpat kā romāna varonei Ilgai, bija seši gadi, kad nācās to visu pamest uz visiem laikiem. Arī mani vecāki iegādājās mājas “Salnas”, bet Daugavmalā eksistē “Akmeņkalni”. Es saku: eksistē… Tāpēc, ka tie pamesti likteņa varā, bez saimnieka. Protams, dzīvē tiem ir cits nosaukums. Te romānā aprakstītās līdzības ar konkrēto vietu beidzas.
Prototipi nāk no dzīves
Romānā darbojas izdomāti literāri tēli, kuru prototipi tomēr noskatīti dzīvē. Ar atbildību varu apgalvot, ka ir tādi cilvēki kā Imants, Ilga, Viktors, Rūdis, Vilma un Jānis. Apzināti esmu centusies izcelt šos cilvēkus, sava romāna varoņus, liekot līdzās labo un slikto. Mana grāmata domāta kā kontrastu attēlojums. Labā cīņa ar ļauno, arī pašā cilvēkā. Protams, atzīstu, ka darbs varēja būt labāks, jo man nebija pilnīgi nekādas pieredzes rakstniecībā. Rakstot viss sižets iztēlē ņirbēja acu priekšā kā krāsaina kinofilma, un es skatījos filmu… Tomēr grūti bija to izlikt uz papīra, īpaši traucēja robi gramatikas zināšanās.
Romānu rakstīju ar roku, jo datora nebija un nav arī tagad. Pagaidām iegādāties nespēju. Grāmatu rakstīju un pārrakstīju daudzas reizes, šis process ilga četrus piecus gadus. Šobrīd viss padodas daudz labāk. “Daugavas vizbules sirds” otro daļu, turpinājumu, uzrakstīšu dažos mēnešos, līdz pavasarim. Esmu atklājusi, ka rakstīšana ir radošs process, kurš manī pamazām attīstās.
Raksta bezizejas situācijā
Kā un kāpēc es pievērsos rakstniecībai? Tas notika, varētu sacīt, pat piespiedu kārtā, esot savas dzīves viszemākajā punktā, kad bezizejas situācijā jau vēlējos šķirties no dzīves labprātīgi. Pagātne nebija izdevusies, izjukusi personīgā dzīve, paliku viena ar četriem maziem bērniem. Vilšanās cilvēkos, smagas sāpes sirdī par apkārtējās pasaules cietsirdību un vienaldzību. Daudzi būs izjutuši, ka sabiedrībā pieņemts nicināt neveiksmīgos, slimos un kroplos. Ne visi spēj un vēlas saskatīt to, ka arī dzīves atstumtajiem ir dvēsele un viņi tāpat grib dzīvot, bet… kas palīdzēs, uzklausīs, atbalstīs? Un vai viņi paši to vēlēsies?
Jau vairākus gadus mani mocīja smaga neārstējama slimība. Mana darba nespēja izputināja jaunizveidoto zemnieku saimniecību. Lai spētu izdzīvot, viss pakāpeniski tika izpārdots par smieklīgi mazām cenām. Nonācām “bomžu” līmenī, jo nepratām ubagot un zagt. Un es piedzīvoju un pārdzīvoju to, ka nevajag nemaz būt alkoholiķim, narkomānam vai kādu citu netikumu vergam, lai nokļūtu pie dzīves padibenēm.
Mani izglāba Dievs, uzrunādams caur draudzeni. Viņa, arī materiāli nenodrošināta, tomēr dziļi ticīga sieviete, spēja sniegt vislielāko garīgo bagātību. Viņas ticības spēks bija tik milzīgs un vēlēšanās palīdzēt — nesavtīgi patiesa, ka aizskāra arī manī kādu agrāk nepamanītu dvēseles stīgu. Draudzene iegalvoja, ka mani glābt var vienīgi Dievs, pie kura jāvēršas ar patiesu ticību, no sirds nožēlojot savus grēkus, piedodot pāridarītājiem un izlūdzoties veselību, spēju nopelnīt iztiku godīgiem līdzekļiem, un tas noteikti tikšot dots.
Izglābj ticības spēks
Pirms tam es nebiju ne ticības noliedzēja, ne atbalstītāja. Šīs lietas bija vienaldzīgas. Esot bezizejas situācijā, izlēmu: labi, pamēģināšu arī, tik un tā gals klāt, sliktāk jau nebūs…
Un te nu es esmu! Šodien pilnīgi vesela, un romāns arī uzrakstīts. Nē, ne jau romāns ir Dieva brīnums, bet tas, ka ar ticības un lūgšanu spēku dažos mēnešos sadzija trofiskās čūlas, ar kurām nespēju tikt galā daudzus gadus. Kā nebijušas pazuda visas pārējās kaites. Es pamazām iekopu nelielu saimniecību, no jauna atgriezos dzīvē. Romāna rakstīšana nekļuva par manu vienīgo ienākumu avotu, lai izdzīvotu, jo tad, kad es iesāku rakstīt, biju vēl “piekalta” gultai un neko nezināju par rītdienu.
Rakstīju, raudāju, lūdzu Dievu, lai viņš dotu man iespēju uzrakstīt grāmatu. Domāju: nopelnīšu naudiņu, būs par ko izdzīvot… Dievs izlēma savādāk, vispirms uzdāvināja veselību. Tā ir lielākā Dieva dāvana!
To pārdzīvojot, sapratu — lai dvēselē neieperinātos skaudība, nenovīdība un ļaunums, jāiededz kaut viena cita cilvēka sirdī maza gaišuma liesmiņa un jāiedveš ticība labajam! Tikai tad pāri pasaulei spēs izplaukt baltā mīlestības un piedošanas puķe.
