Lai gan politiķi slavina straujo kopprodukta pieaugumu, rūpniecības pieaugums Latvijā 2006. gadā bija tikai 0,5 procenti, nemaz nerunājot par lauksaimniecību.
Lai gan politiķi slavina straujo kopprodukta pieaugumu, rūpniecības pieaugums Latvijā 2006. gadā bija tikai 0,5 procenti, nemaz nerunājot par lauksaimniecību. Briseles spiediena rezultātā likvidētas abas cukurfabrikas. Par 6 miljoniem latu Liepājas cukurfabrika jānolīdzina līdz ar zemi.
Kad katru bietīti aprušināja ar rokām, cukura ražošana bija rentabla, tagad, to darot ar ES atbilstošu tehniku un biešu audzētājiem maksājot ne mazāk kā 20% no galaprodukta vērtības, nekas nav rentabls. Tas pats notiek ar graudu, gaļas vai piena ražošanu. Kaut ražošanas izmaksas strauji augušas, zemnieks par savu produkciju saņem 2,5 reizes mazāk nekā agrāk. Diezin vai rietumos labs laukstrādnieks no Latvijas pelnītu Ls 1000 mēnesī, ja tur saimnieks par produkciju saņemtu tādus grašus.
Pagājušā gadsimta 60. gados strādāju Jēkabpils cukurfabrikā, kur četrās maiņās nodarbināja ap 1000 strādnieku. Pārstrādāja gan bietes, gan Kubas jēlcukuru, kurš desmitiem tūkstošu tonnu bija rezervē. Katlumājā kā kurināmo izmantoja Latgales kūdru, vēlāk — mazutu, nodrošinot fabriku ar siltumu un elektroenerģiju. Veica arī rekonstrukciju. Piecus kilometrus no fabrikas purvā uzbūvēja jaunus nosēddīķus, lai Daugavā neplūstu netīrie ūdeņi. Viss bija rentabls, jo fabrika bija valsts īpašums un direkcija bija pakļauta tieši Pārtikas rūpniecības ministrijai.
Pēc neatkarības atgūšanas vietējā krustpiliešu fabrikas vadība vēl dažus gadus cīnījās ar “prihvatizācijas” tīkotājiem, līdz beidzot direktoru aizdzina pensijā. Jaunais, no Rīgas atsūtītais, droši vien saskaņojot ar Lauksaimniecības ministriju, kuru tolaik vadīja Dainis Ģēģeris un Andris Šķēle, gada laikā noveda fabriku līdz bankrotam un “prihvatizācijai” par latu. Daugavpils šosejas malā tagad rēgojas drupas.
Cerēt uz lēto Latīņamerikas niedru cukuru arī nav pamata, jo tur pēdējo gadu biežās vētras apdraud gan ražošanu, gan tālo transportēšanu. Šīs valstis pēc Kubas parauga turklāt pārņem sociālistiski orientēti režīmi, kas neļaus starptautiskām kompānijām iedzīvoties, par grašiem izmantojot šo valstu resursus.
Līdzīgs piemērs tepat Skrī veros — pārtikas kombināts. Pirmskara laikā te bija spirta rūpnīca, bet padomju laikā ap 250 strādājošo ražoja pārtikas produktus. Neatkarības laikā tas gan nīkuļoja, līdz “Turības” priekšnieks, tagad miljonārs Ivars Strautiņš, ieplānoja restrukturizāciju, bet tagad kombināts stāv tukšs un pamests.
Katrā pagastā bija lielāka vai mazāka pienotava. Tagad nav nevienas, jo laukos nav ne cilvēku, ne lopu. Tādēļ vienkāršākais paņēmiens, kā neaizlaist aramzemi krūmos, ir kūlas dedzināšana.
Agrāk bija tikai izejvielu ražotāji un pārstrādātāji, bet tagad pa vidu daudzie prezidenti, pilnvarnieki, akcionāri un rietumu preču lobētāji, kas “nosūc” krējumu. Tāpēc, manuprāt, ražošana kļuvusi nerentabla. Jo vairāk miljonāru, jo nabadzīgāka valsts un tauta.
Ieteikt zemniekiem biešu vietā audzēt rapsi nav loģiski, jo rapsi kā kaprīzu kultūru var sēt tikai ceturtajā gadā. Tātad trīs gadi “jāaudzē” kūla, ceturtajā jāsēj rapsis.
Neredzot perspektīvu, pērn 800 zemnieku vecākos gados (tādu laukos ir vairums) iesnieguši lūgumus saimniecības likvidēt, jo Brisele par nestrādāšanu sola 400 latu lielu pensiju mēnesī, tāpat kā kompensāciju cukurfabrikām par “restrukturizāciju”. Tikai ar noteikumu, ka saimniecība jānodod jauniem saimniekiem, kuru, protams, laukos nav, jo zudusi latviešu zemnieka darba pēctecība.
Gribu piebilst, ka nopirkt var visu, bet — par ko pirksim, ja jau tagad valsts un iedzīvotāju parādsaistības ir deviņi miljardi latu? Saglabājoties esošajai kreditēšanas sistēmai, līdz gada beigām tās būs jau 11 miljardu latu. Ne velti pirms Saeimas vēlēšanām eiroskeptiķu līderis Normunds Grosniņš teica: “Ja Eiropa Latvijā ieguldīs četrus miljardus latu, tad noplēsīs septiņus miljardus.”
Tik “bagāta” valsts kā Latvija, kas NATO samitam var “izsviest” 35 miljonus latu, gada laikā palielināt aizsardzības budžetu par 90 miljoniem, celt kultūras ministres Helēnas Demakovas lolotās ekskluzīvās celtnes Rīgā simtiem miljonu latu vērtībā, tradicionālajai cukura nozarei varētu piešķirt kādus nieka piecus miljonus gadā.
Jānis Krumbergs Aizkraukles pagastā
