Arī šogad, tāpat kā citus gadus, muzeji apmeklētājus gaidīja neierastākā laikā, jo norisinājās Muzeju nakts. Aizkraukles vēstures un mākslas muzejs “Kalna Ziedos” pārsteidza ar pastāvīgās ekspozīcijas “Daugavas krastu likteņstāsti” renovācijas prezentāciju.
Iet līdzi laikam
Par atjaunoto ekspozīciju muzeja darbiniekus uzslavēja Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums, uzsverot, ka muzejs iet līdzi laikam.
“Tas ir liels notikums, ka pastāvīgā ekspozīcija pēc ilgāka laika ieguvusi jaunu veidolu. Tā jau šķiet, ka šī ir tāda tipiska viensēta, kurai varētu nepiestāvēt kādi moderni uzlabojumi, bet ejam laikam līdzi. Šogad Muzeju naktī ir priekšmetu stāsti, kas, manuprāt, ļoti labi sakrīt ar ekspozīcijas atklāšanu. Lai jums daudz apmeklētāju, lai jums daudz spēka! Liels prieks, ka muzejs, gan šis, gan Padomju gadu ekspozīcija, faktiski ir izveidota ar jūsu entuziasmu, piesaistot daudz finansējuma. Šajā gadījumā par to paldies Kultūrkapitāla fondam. Bet visas ieceres, kas bijušas jūsu sapņi, jūs paši arī esat realizējuši,” sacīja Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes vadītāja Anta Teivāne.
Par nepieciešamību modernizēt pastāvīgo ekspozīciju pastāstīja muzeja direktore Dzintra Cepure: “Kādā brīdī paši sev apnikām. Gandrīz 20 gadus ekspozīcija bija stāvējusi, visiem ļoti patika. Tad izdomājām rakstīt projektu, dabūjām naudu.” Bet šoreiz tika nolemts darīt citādāk. Muzeja direktore ierosināja, un arī pārējie darbinieki piekrita, ka pārvērtību īstenošanai jāpieaicina kāds cits: “Viens ir tas, ko mēs paši redzam. Ja atnāk speciālists no malas, ir cits redzējums.” Jaunās ekspozīcijas dizainere ir Sanita Kreidere-Krīgere, mēbeles un iekārtas ražoja firma “Balta Trend”, kas specializējas muzeju iekārtu ražošanā. Projekts ilga divus gadus. Pirmajā gadā apgūti 25 000, otrajā — 6000 eiro.
Sāk vectēvs, pabeidz mazdēls
Muzeja saimniece sanākušos laipni aicināja ienākt muzeja telpās, pirms tam pārgriežot lenti. Tūlītēju uzmanību piesaista podesti, kas atgādina Daugavas viļņus, un tie viļņojas visās telpās. Arī ekspozīcijas nosaukums ir “Daugavas krastu likteņstāsti”. Pēc dizaineres paraugiem firma izgatavoja arī informatīvās planšetes.
Šī gada Muzeju nakts tēma ir “Priekšmeta piedzīvojums”. “Kalna Ziedos” nolēma izcelt stāstu par akmens cirvīšiem. To atklāja muzeja izstāžu un ekspozīciju kuratore Lilija Jakubenoka. Šķiet, pavisam necils priekšmets, bet savlaik bijis ļoti nozīmīgs. Turklāt viens no eksponātiem atrasts “Kalna Ziedu” pilskalnā.
“Visi akmens cirvīši saistās ar tuvākiem un tālākiem mītiem,” stāsta Lilija Jakubenoka. “Tad, kad darbarīku funkciju pārņēma dzelzs, zemnieki uzskatīja, ka tie vispār nav nekādi darbarīki. Arī arheologiem sākumā par akmens cirvjiem bija daudz un dažādu mītu. Viņi uzskatīja, ka to izgatavošana ir darbietilpīgs process. Bija pat teiciens, ka akmens cirvi sāk gatavot vectēvs, bet pabeidz mazdēls.”
Maina Latvijas ainavu
Arheologs Andrejs Vasks raksta, ka akmens cirvjiem bija kultiska nozīme. Un tā ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. 19. gadsimtā arheologiem bija grūtības iegūt akmens cirvīšus no zemniekiem. Viņi tos nedeva, jo uzskatīja, ka ar tiem var novērst govīm tesmeņa problēmas un palīdzēt zirgiem, ja piemetas vīveles. Arī cilvēkiem slimību gadījumā var palīdzēt.
“Kalna Ziedu” muzejā pats jaunākais akmens cirvis ir atrasts Valles pusē. Tā vecums lēšams 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Vietējais dzejnieks un novadpētnieks Andris Bērziņš ieraudzīja pussabrukušu māla riju un no sienas izdabūja ārā akmens cirvi. Iespējams, tas tur nebija nejauši iemūrēts, jo latviešu ticējums vēsta: “lai pūķis no rijas vai klēts nenestu labību, tur jātur akmens cirvis”. Galvenais — zināt tā pielietojumu lopkopībā un zemkopībā. Būtībā necilais akmens cirvītis mainīja Latvijas ainavu — tika atmežotas vietas pļavām, laukiem un tīrumiem.
Bruņurupuča saktas un viduslaiku ezīši
Nākamajā telpā redzama lielāka ekspozīcijas daļa. Uz lielās planšetes attēlota novada karte, kas vitrīnā atspoguļojas kā ūdens. Lilija Jakubenoka vērsa uzmanību uz vitrīnā redzamajām bruņurupuča tipa saktām. Arheologi devuši nosaukumu, vadoties pēc priekšmeta formas. Skandināvijā tās sauc par bruņurupuča jeb ovālajām saktām, jo atgādina bruņurupuča muguru. Latvijā tās parādījās 9.—10. gs. mijā, un tās bija bagātu sieviešu rotas.
Starp viduslaiku priekšmetiem ir četrstūra dzelksnīši jeb ezīši. Tiem bija aizsargājoša funkcija. Ja tos uzkaisīja uz ceļa, tad savainojās ienaidnieka zirgi un arī kājnieki. Indriķa hronikā tie minēti 13. gs. Interesanti, ka ļoti daudz ezīšu ir atrasts Pļaviņās.
Šajā telpā iekārtota arī muzeja dežuranta darba vieta.
Īpaša istaba iekārtota mājamatniecībai. Skaistākā ir ar projekta atbalstu iegādātā kumode ar izgaismotām atvilktnēm, kuras pašiem iespējams atvērt un kurās sakārtoti dažādi rokdarbi. Savukārt vīriem noteikti interesants šķitīs ēvelsols ar darbarīkiem. Šajā telpā Lilija Jakubenoka izcēla cibiņu un pastāstīja ar to saistītu stāstu.
Lepojas ar muižkunga portretu
Vienā no telpām, uz kuru vedināja Dzintra Cepure, glabā “Kalna Ziedu” māju saimnieku piemiņu. Arī šajā vietā Lilijai ir stāsts. Šoreiz par aizkariem. Tos darinājusi Tautas daiļamata meistare Inta Piļjanovska no Pļaviņām. Raksta pirmparaugu viņa ņēmusi no žurnāla “Zeltene”. Aizkari ar šādu rakstu bija arī Latvijas Valsts prezidenta pils reprezentācijas telpā. Tos aizkarus darināja Latvijas Nacionālās sieviešu līgas dalībnieces pēc mākslinieka Anša Cīruļa zīmējuma. “Kalna Ziedu” aizkarā attēlots tikai fragments no visa darba, kas atspoguļoja zemnieku darbus latviešu lauku sētā dažādos gadalaikos.
Pēdējā telpā, kā sacīja darbinieces, muzejs var lepoties ar iegūto Aizkraukles muižkunga Šulca fon Ašerādena portretu. Šeit netrūkst arī citu interesantu lietu. Te, piemēram, ir skolas soma, ar kādu bērni devās uz skolu pirms 100 gadiem.
