Šodien Aizkraukles pagastā 65 gadu jubileju svin Jānis Galviņš. Jubilārs sevi dēvē par aktīvo pensionāru, jo Aizkraukles pagasta pārvaldē pilda zemes ierīkotāja pienākumus.
Šodien Aizkraukles pagastā 65 gadu jubileju svin Jānis Galviņš. Jubilārs sevi dēvē par aktīvo pensionāru, jo Aizkraukles pagasta pārvaldē pilda zemes ierīkotāja pienākumus.
Galviņa kungs būtībā ir zemkopis, jo visu mūžu nostrādājis Aizkraukles kolhozā par galveno agronomu. Viņam labi zināmi Aizkraukles pagasta tīrumi, pļavas un birzis, un te iesakņojusies viņa dzimta.
Jāņa Galviņa darba gadi tik ātri aizsteigušies, ka nav bijis laika tā īsti par dzīvi padomāt. Zemkopim lauku darbu aplis gadu simtiem zināms — aršana, sēšana, stādīšana, ražas novākšana, ieziemošana… Un atkal viss no gala.
No tēva mācās zemes darbus
Galviņa kungs labi atceras savu grūto karalaika bērnību. Viņa vecāki dzīvoja Sausnējas pagastā, Jānis bija vecākais bērns un vienīgais dēls, jo ģimenē bija arī trīs māsas. Kad Sausnējas pusē izvērsās frontes līnija, tēva mājas nopostīja, bet ģimene pārcēlās uz Kurzemi. Un tomēr Galviņu ģimene bez mājas nepalika, jo saimnieks, pie kura tēvs kalpoja, viņam novēlēja savas mājas.
Pēc kara gan dzīvot nācās klētiņā. Galviņu ģimene bija arī 1949. gada 25. martā izvedamo sarakstā, jau laikus salika maisos līdzi ņemamās mantas, taču vedēji aizbrauca māju ceļam garām.
Tad vecāki iestājās kohozā, un tēvam bija jākopj zirgi. Viņam nepatika, ka zirgus smagajos darbos kolhoznieki nodzina tā, ka viņi sabruka ilksīs. Tad kūtī ievietoja 15 govju, un Galviņiem viņas bija jāslauc, jāved piens uz pienotavu un arī ziemai barība pašiem jāsagādā. Jānis govis ganīja, palīdzēja arī kūts darbos, kad tēvs pļāva, asināja viņam izkapti. Tā no mazā Galviņu Jānīša jau bērnībā veidojās gudrs zemkopis.
Patstāvīgā dzīve Aizkrauklē
Tad mācības pamatskolā, Bulduru dārzkopības tehnikumā un toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā. Arī dienests padomju armijā — tālu Krievijas taigā, kādā raķešu bāzē.
1969. gadā pēc prakses Aizkraukles kolhozā sākās Jāņa Galviņa patstāvīgā dzīve. Priekšsēdētājs Jānis Ozoliņš viņu uzreiz pamanīja un uzticēja galvenā agronoma amatu.
Kādā ballē Jānis iepazinās ar nākamo sievu Veltu, un drīz vien viņi jau bija ģimene, kurā piedzima divas meitas.
Jānis visu mūžu ir uzticīgs zemei, bet viņa sieva Velta — medicīnai. Viņa ir prasmīga vecmāte un simtiem mazuļu pa šiem gadiem sagaidījusi šajā pasaulē. Nu Galviņu dzimtā ir arī divi mazbērni. Galviņiem bija arī audžudēls, taču viņš gāja bojā nelaimes gadījumā.
Atpūtai nav laika
Tagad varētu atpūsties, taču miera nav, jo latviešu zemnieka gars neļauj slinkot.
— Esmu brīvs un aktīvs. Manā pārziņā mājas darbi, vistu pulciņš un desmit bišu saimju. Vēl strādāju pašvaldībā, jo ar savām zināšanām varu cilvēkiem palīdzēt, — saka jubilārs.
Jānis Galviņš iemantojis autoritāti kopš darba gaitu sākuma. Vienmēr korekts, darbīgs un prasīgs. Vispirms prasīguma latiņu cēlis sev, tad arī no citiem varējis labu darbu sagaidīt.
