Ir tāds teiciens: “Ja Muhameds neiet pie kalna, tad kalns iet pie Muhameda”.
Ir tāds teiciens: “Ja Muhameds neiet pie kalna, tad kalns iet pie Muhameda”. Kalniņu ģimene no Iršiem šo teicienu varētu nedaudz pārfrāzēt: “Ja sniegs nenāk pie mums, mēs braucam pie sniega”. Nesen viņi atgriezās no Dolomītu Alpiem Itālijā, kur baudīja slēpošanas priekus.
Ir tāds teiciens: “Ja Muhameds neiet pie kalna, tad kalns iet pie Muhameda”. Kalniņu ģimene no Iršiem šo teicienu varētu nedaudz pārfrāzēt: “Ja sniegs nenāk pie mums, mēs braucam pie sniega”. Nesen viņi atgriezās no Dolomītu Alpiem Itālijā, kur baudīja slēpošanas priekus.
Par ceļojumā piedzīvoto un pārdzīvoto sarunājos ar Anitu.
— Vai slēpot kalnos devāties pirmo reizi?
— Man un māsas ģimenei tā jau ir tradīcija katru gadu janvārī doties uz kādu no slēpošanas kūrortiem. Šogad man tā bija jau trešā reize, māsas ģimenei — septītā.
— Izmantojāt kādas tūrisma firmas pakalpojumus?
— Mēs braucām paši ar savu automašīnu. Tā ir krietni lētāk. Arī pārtiku ņemam līdzi no mājām.
— Kur jūs nakšņojat?
— Tā kā braucienā dodamies seši cilvēki, īrējam mājiņu. Tajā ir visas labierīcības, arī trauku mazgājamā mašīna un automātiskā veļas mazgājamā mašīna.
— Vai atpūta kalnos ir dārgs prieks?
— Nedēļas ceļojums vienai personai izmaksā nepilnus simt latus. Tas ir krietni lētāk, nekā izmantojot tūrisma firmas pakalpojumus.
— Slēpošanas inventāru īrējat?
— Šo pakalpojumu neizmantojam, jo mums ir pašiem savas slēpes. Slēpošanas inventāra īre nedēļā maksā apmēram 50 eiro.
— Vai kalnos var slēpot tikai cilvēki ar pieredzi?
— Šo atpūtas veidu, manuprāt, var izvēlēties jebkurš. Bailīgākajiem ir vieglāki nobraucieni. Slēpotāju vidū ir gan septiņdesmitgadīgi pensionāri, gan trīsgadīgi bērniņi. Viņi parasti slēpot dodas kopā ar instruktoru. Pa gabalu izskatās kā mazi pīlēni rindā.
— Bet ja nu gadās traumas?
— Tas te nav nekas sevišķs. Te ir lieliska medicīniskā aprūpe un palīdzību sniedz ātri un profesionāli. Ja kas gadījies, tūliņ klāt glābējs ar sniega motociklu, kurš cietušo novieto uz piepūšamām ragaviņām, lai nogādātu pie ārstiem. Arī mums reiz nācās izmantot viņu palīdzību.
— Vai sastapāt arī tautiešus?
— Šogad tikai vienu latviešu ģimeni, pārsvarā tur dzirdama krievu valoda. Pērn atpūtāmies citā bāzē, tur gan bija diezgan daudz latviešu.
— Gadās arī kādi neparedzēti piedzīvojumi?
— Šogad kalnos guvu krietnu adrenalīna devu. Pēkšņi sākās putenis, es ar pacēlāju devos lejup, bet tas pusceļā apstājās. Omulīgi nebija sēdēt ar slēpēm pie kājām, kad zem tevis bezdibenis. Turklāt vēja ātrums tobrīd bija 33 metri sekundē. Tā starp debesīm un zemi “nokarājos” apmēram 15 minūšu.
— Vai visas dienas izmantojāt tikai slēpošanai?
— Nē. Šogad bijām ekskursijā Milānā un Venēcijā.
