Trīs kilometrus no Aizkraukles pilsētas centra Aizkraukles dzelzceļa stacijas apkaimē tā sauktajās dzelzceļnieku mājās dzīvo ap piecdesmit Aizkraukles novada iedzīvotāju.
Trīs kilometrus no Aizkraukles pilsētas centra Aizkraukles dzelzceļa stacijas apkaimē tā sauktajās dzelzceļnieku mājās dzīvo ap piecdesmit Aizkraukles novada iedzīvotāju. Cilvēki, kuru rāmajā ikdienā ar vilcienu sarakstam atbilstošu precizitāti ielaužas vagonu riteņu rīboņa. Gadiem dzīvojot dzelzceļa tuvumā, pie trokšņa pierasts un to nedzird, tieši otrādi — neomulīgi kļūst tad, kad pārņem neparasts klusums.
Šīs nelielās apdzīvotās vietas iemītnieku dzīves apstākļi pēdējā laikā aktuāli kļuvuši Aizkraukles novada domē un citās atbildīgajās institūcijās. Problēma saistīta ar namu apsaimniekošanu. Taču paši iedzīvotāji jūtas aizmirsti un nevienam nevajadzīgi. Trīs kilometrus no pilsētas centra cilvēki dzīvo kā citā republikā.
Pēc produktiem uz pilsētu
Aizkraukles dzelzceļa stacijas apkaimē ir četras dzelzceļnieku mājas. Divi daudzdzīvokļu nami līdzās stacijas laukumam, vēl divas mājas — sliežu otrā pusē. Tā kā iepriekšējās nedēļas nogalē krietni sniga, lai otrdien nokļūtu līdz šīm mājām no stacijas puses, vispirms bija jāšķērso aizputinātās sliedes, jo pāreja ved tikai līdz trešajam sliežu ceļam, nevis pāri visam dzelzceļam. Pēc tam jābrien pa iemītām taciņām. Tās iztīrītas tur, kur ikdienā iet paši iedzīvotāji — uz šķūnīti pēc malkas, uz aku pēc ūdens un līdz tualetei. Te nav sētnieka kā pilsētā vai pagasta centrā. Ja cilvēks grib izkļūt no mājas, par to jārūpējas pašam. Pie mājām var piebraukt arī no otras puses, taču iztīrīts ir tikai pagasta lielais ceļš, iebraucamie ceļi aizputināti, un nedēļas sākumā sniega lamatās te iekļuva ne viens vien auto.
Pastu piegādā regulāri, bet veikala te nav jau vairākus gadus. Padomju laikā tā sauktajā dzelzceļnieku veikalā varēja dabūt šādus tādus deficītus, bet nu jau ilgu laiku veikala ēkā iekārtotas telpas dzelzceļa darbinieku vajadzībām. Arī autoveikals šajā apdzīvotajā vietā nepiestāj, tāpēc pēc produktiem un citām lietām jādodas uz pilsētu. Tas gan problēmas nesagādā, jo autobuss turp dodas ik pēc pusstundas.
Apsaimnieko rīdzinieki
Visus padomju gadus šīs mājas bija valsts uzņēmuma “Latvijas dzelzceļš” pārziņā. Taču valsts neatkarības laikā, mainoties uzņēmuma struktūrai, “Latvijas dzelzceļš” vairs nevēlējās apsaimniekot mājas, kuras savlaik būvētas kā dzelzceļa darbinieku dienesta dzīvokļi. Tās nodeva valsts īpašumā, un kopš 1999. gada dzelzceļnieku mājas apsaimniekoja Rīgas pilsētas valsts dzīvokļu ekspluatācijas pārvalde. Vēlāk īpašumu pārvaldītāja — valsts aģentūra “Mājokļu aģentūra” — izsludināja konkursu šo namu apsaimniekošanai, un tajā uzvarēja uzņēmums “Rīgas centra apsaimniekotājs”.
Kopš 2005. gada oficiāli rūpes par šiem namiem uzņēmies šis uzņēmums, taču iedzīvotāji sūdzas, ka gādību nav jutuši ne padomju laikā, ne tagad. Tāpēc daļa bijušo dzelzceļa namu iemītnieku labprāt “atdotos” Aizkraukles novada domei, cerot, ka no vietējiem apsaimniekotājiem būs lielāks labums nekā no rīdziniekiem.
Mantojums no valsts — pussabrucis ķemertiņš
“Nāciet, es jums parādīšu, kas mums palicis mantojumā no valsts,” saka Aizkraukles stacijas dzelzceļa 2. mājas iemītniece Ināra Liepiņa un vedina mūs palūkoties aiz šķūnīša stūra. Tur “lepni” slejas pussabrucis ķemertiņš, kuru kopā satur vairs tikai pāris dēļu. Savlaik par tā izmantošanu bija jāmaksā 10 santīmu no katra dzīvokļa. Kad sirsniņmājiņa beidzot sabrukusi, mājas iemītnieki uzbūvējuši paši savas sausās tualetes un atteikušies maksāt prasītos 10 santīmus. Rīgas apsaimniekotāji pirms vairākiem gadiem šīs mājas iemītniekiem likuši maksāt arī par atkritumu izvešanu, kaut gan konteinera, kur tos izmest, nebija. Tā kā iedzīvotājiem pašiem bija jādomā, kur likt atkritumus, arī par šo “pakalpojumu” viņi maksāt atteicās. Pie pārējām mājām gan izvietoti SIA “Komunālo uzņēmumu kombināts” atkritumu konteineri, un tur šādu problēmu nav.
Dzīvoklis par simts latiem
Māja, kurā dzīvo Ināra Liepiņa, ir vecākā no četriem dzelzceļnieku namiem, būvēta 1947. gadā. Tā ir koka guļbūve, apmūrēta ķieģeļiem. Mājā ir četri mazi divistabu dzīvoklīši, no kuriem divi privatizēti, divi — valsts īpašums.
Pagājušā gada nogalē valsts aģentūra “Mājokļu aģentūra” lūdza Aizkraukles novada domei divus šīs mājas neprivatizētos dzīvokļus pārņemt savā pārziņā, norādot, ka pirms dzīvokļu izīrēšanas tajos jāveic kapitālais remonts. Dome atteicās, jo māja ir ļoti sliktā kārtībā un tās remontā jāiegulda lieli līdzekļi. Pašvaldības pārstāvji uzskata, ka iedzīvotāji paši varētu uzņemties nama apsaimniekošanu, taču kopīgu valodu ar viņiem rast pagaidām nav izdevies.
Ināra Liepiņa ir Aizkraukles dzelzceļa stacijas dežurante un dzelzceļnieku mājā dzīvo kopš 1988. gada. Te izauguši viņas bērni un nu dzīvo arī mazbērni. Tā kā sešu cilvēku ģimenei šaurajā dzīvoklītī saspiesties ļoti grūti, jo vienā istabā knapi pietiek vietas dīvānam, vecākais dēls ar ģimeni ievācies blakusdzīvoklī. Tur jau kādu laiku neviens nedzīvo, un nama apsaimniekotāji atļāvuši izmantot papildu dzīvojamo platību, kaut dokumenti par to oficiāli nav noformēti.
Nu šo dzīvokli “Mājokļu aģentūra” grasās pārdot izsolē, un, lai nezaudētu jau remontēt sākto mitekli, izsolē būs jāpiedalās arī Liepiņas kundzes dēlam. Lai arī dzīvokļa sākumcena ir tikai 112,20 latu (!), nevar zināt, vai puisis izrādīsies naudīgākais solītājs. Kādā citā dzelzceļnieku mājā, kas gan ir jaunāka, bet arī tajā ir tikai daļējas ērtības, divistabu dzīvoklis nupat pārdots par
15 tūkstošiem latu.
Izplešas par desmit kvadrātmetriem
“Nevienam mūsu problēmas īpaši neinteresē. Par cauriem jumtiem, nolūzušajām notekcaurulēm, tualešu satura izvešanu, ūdensapgādi, siltumu un visām citām lietām gādājam paši. Ja ziemā ceļu iztīrīsim, pa tīru arī staigāsim, neiztīrīsim — bridīsim pa sniegu. Nesen dzīvokli ieguvu īpašumā, tāpēc tagad nama uzturēšana vēl jo vairāk būs pašas problēma,” stāsta Ināra Liepiņa. Viņa ir sieviete labākajos gados, kareivīgi noskaņota, kas liecina, ka ar problēmām noteikti tiks galā. Taču te dzīvo arī pensionāri, kuriem nav neviena, kas palīdzētu.
Liepiņas kundze noslēgusi līgumu ar nama apsaimniekotāju un katru mēnesi maksā 11 santīmu par kvadrātmetru apsaimniekošanas maksu, nekustamā īpašuma nodokli un par mājas apdrošināšanu. Viņa atklāj kādu interesantu faktu: “Divdesmit gadu laikā mana dzīvokļa platība palielinājusies par desmit kvadrātmetriem. Padomju laikos tas bija 19,8 kvadrātmetrus liels. Neatkarības gados iepriekšējā apsaimniekotāja laikā tas pieauga līdz 24,7 kvadrātmetriem. Acīmredzot kopējā platībā iekļāva tā saukto virtuvi, kura vienlaikus ir arī priekšnams un mazgāšanās telpa. Bet nu jau dzīvoklis ir 29,7 kvadrātmetrus liels, jo kopējai dzīvojamajai platībai pieskaitīta arī verandiņa, kura sastāv no plānām dēļu sienām un ārdurvīm.”
Lai arī viegli nav, Ināra Liepiņa apgalvo, ka pārcelties uz pilsētas centru tomēr negribētu, jo apzinās, ka tur, lai arī ērtību vairāk, arī maksa par īri un komunālajiem pakalpojumiem ir vairākas reizes lielāka. Dzīvojot dzelzceļnieku mājā, viņa par nama apsaimniekošanu arī nav gatava maksāt vairāk, jo neredz, par ko. “Saprotu, ka viss atkarīgs tikai no mums pašiem. Arī aku mums neviens netīra, ūdenspumpi labojam paši. Neticu vairs nevienai firmai, ne te kāds nāks, ne ko darīs,” stāsta Liepiņas kundze.
Kurš pirmais iekurina, tam paveicas
Par vienu no labākajām mājām šajā apkaimē uzskata 5. namu, kurā ir astoņi dzīvokļi. Ilgus gadus šajā un arī pārējās daudzdzīvokļu mājās dzīvojuši gan bijušie, gan tagadējie dzelzceļa darbinieki un viņu ģimenes locekļi. Tomēr pamazām īrnieki mainās, taču dzīves apstākļi — ne.
Iedzīvotāji gan cenšas padarīt savus mitekļus ērtākus, vairākos dzīvokļos veikts remonts, ielikti jauni plastmasas logi, taču pati māja tāpēc jaunāka nepaliek. Jumts caurs, zem mājas izveidotajās tualetes bedrēs izdrupis betons, pagrabā ieplūst lietusūdeņi, un māju pamati pamazām sāk plaisāt.
Raja Iļjina rāda istabas termometru — tas liecina, ka istabā ir tikai plus 13 grādu. Viņa cer, ka ar meitas gādību ieliktie jaunie logi mitekli padarīs siltāku, taču reizēm no rīta tajā ir tikai astoņi grādi. Namā nepareizi izbūvēts skurstenis, līdz ar to divos dzīvokļos vienlaikus krāsni nevar kurināt. Ja viens kaimiņš paspēj pirmais, otram istaba pilna dūmiem. Krāsns bieži izdziest, un, ja Iļjinas kundze nedzīvotu mājās un ik pa laikam krāsni neuzmanītu, dzīvoklis izsaltu.
Nevar sadalīt aku
“Neatceros, ka divdesmit gadu laikā kāds īpaši būtu par mums rūpējies vai interesējies. Arī tad, kad mājas piederēja “Latvijas dzelzceļam”, pat krāsas spaini mums neviens neiedeva,” stāsta pensionētā dzelzceļa darbiniece. Brīnāmies, jo kāpņutelpa šajā mājā svaigi krāsota. Izrādās, kaimiņš par godu mātes jubilejai vienojies ar kāpņutelpas iedzīvotājiem, no visiem savākuši naudu un kāpņutelpu izkrāsojuši.
Arī šajā mājā, lai arī tā ir jaunāka un tiek uzskatīta par vienu no labākajām, ir malkas apkure un ūdens jānes no akas. Taču tieši aka ilgāku laiku bijusi kaimiņu strīdus iemesls. Viena no kaimiņienēm uzskatīja, ka, privatizējot dzīvokli, privatizējusi arī aku, un neļāva pārējiem no tās ņemt ūdeni. Daži iemītnieki vienubrīd pēc ūdens gājuši paslepus naktī. Vēlāk gan daži iemītnieki ūdensvadu no akas ierīkojuši dzīvoklī, lai varētu pievienot automātisko veļas mazgājamo mašīnu, ierīkot dušu un ūdens sildītāju. Kamēr kaimiņi peras un mazgā veļu, pārējiem atliek vien pa spainītim ūdens, un arī tādēļ reizēm iznāk strīdi.
Gaida, kad gāzīsies
Rajas kundze rāda galdu istabas stūrī, kuram zem divām kājām palikti koka klucīši, lai galds stāvētu taisni. Pirms kāda laika istabas stūrī iebrukusi grīda. Zem dzīvokļa grīdas ir smiltis, nekā vairāk, nu tās nosēdušās, un zem lielāka smaguma istabas grīda pamazām iegrimst. “Pie mazākās vibrācijas un krakšķēšanas gaidu, kad apgāzīsies sekcija vai sašķiebsies kāda cita mēbele. Otrajā istabā tas pats,” viņa saka.
Iļjinas kundze savu dzīvokli privatizējusi, taču līgumu ar namu apsaimniekotājiem nav noslēgusi un neko arī nemaksā: “Bijām ar meitu Rīgā, lai uzzinātu, kur paliks mūsu apsaimniekošanas maksa, bet skaidras atbildes nebija. Tāpēc arī nemaksājam.”
Vai viņa būtu ar mieru maksāt par apsaimniekošanu, ja par māju gādātu kāds vietējais uzņēmums? Iļjinas kundze apgalvo, ka maksātu, un domā, ka arī kaimiņi neiebilstu.
Saņem atteikumu
Aizkraukles novada domē par dzelzceļa stacijas namu apsaimniekošanu spriež jau kopš 2005. gada, taču rezultāta pagaidām nav. Pirms diviem gadiem Aizkraukles novada dome rakstīja vēstuli Satiksmes ministrijai, jo šīs mājas piederēja tās pārziņā esošam uzņēmumam. Jau toreiz šo māju iedzīvotāji sūdzējās domei par māju katastrofālo situāciju, un arī domes izveidotā komisija, apskatot ēkas, secināja, ka tās nekavējoties jāremontē. Īpaši sliktā kārtībā ir šo māju jumti, grīdas un kanalizācija. Mājas ekspluatētas vairāk nekā 40 gadu bez kapitāliem ieguldījumiem, taču iedzīvotājiem nav naudas māju atjaunošanai, kaut gan daļa dzīvokļu tajās ir privatizēti.
Aizkraukles novada dome lūdza ministrijai rast iespēju sakārtot šīs dzīvojamās mājas vai gādāt par valsts finansējumu māju remontam, jo pašvaldībai nav paredzēts ieguldīt savus līdzekļus valsts īpašumā. Diemžēl no ministrijas saņemts atteikums.
Grib vietējo pārziņā
Pagājušajā gadā iniciatīvu nodot mājas Aizkraukles novada domes pārziņā izrādīja paši māju iemītnieki. Iedzīvotāju sapulcē triju daudzdzīvokļu māju privatizēto dzīvokļu īpašnieki nobalsoja par to, ka viņi vēlas šīs mājas pārņemt savā pārvaldīšanā un pēc tam nodot tās Aizkraukles novada domes pārziņā, pilnvarojot uzņēmumu “Rīgas centra apsaimniekotājs” organizēt šo procesu.
Aizkraukles novada domes finanšu komitejā šo jautājumu izskatīja šīgada janvārī un nolēma noraidīt priekšlikumu pārņemt mājas. Pašvaldība nenodarbojas ar namu apsaimniekošanu, to dara uzņēmums “Lauma A”, un domnieki neiebilst, ka tas šīs mājas ņemtu savā “paspārnē”. Taču “Lauma A” pret to kategoriski protestē, jo visas mājas ir nolaistas. Pēc apsaimniekotāju veiktās aptaujas, dzīvokļu īpašnieki un īrnieki nepiekrīt apsaimniekošanas maksas palielināšanai, lai segtu nepieciešamos izdevumus.
Pēc šāda domes lēmuma dzelzceļnieku māju iedzīvotāji uzskata, ka nevienam nav vajadzīgi. Mājas ir vecas, tām nepieciešams remonts — jumts caurs, notekcaurules sarūsējušas, pamati sākuši plaisāt, arī jaunākajās mājās līdzīgas problēmas, piedevām kāpņutelpās izpuvuši logu rāmji un durvis. Taču iedzīvotājiem nav naudas, lai visu sakārtotu pašu spēkiem. Aizkraukles pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Bāliņš, kopā ar citiem pašvaldības speciālistiem apskatījis šīs mājas, secinājis, ka vienas mājas sakārtošanai vajadzētu vismaz 50—60 tūkstošu latu.
Dabū “kaķi maisā”
Uzņēmuma “Rīgas centra apsaimniekotājs” valdes priekšsēdētājs Uldis Bārbalis stāsta, ka, piedaloties “Mājokļu aģentūras” rīkotajā konkursā par namu apsaimniekošanu, dabūjuši gandrīz vai “kaķi maisā”.
— Mēs esam Rīgas pašvaldības uzņēmums un apsaimniekojam valsts, pašvaldības un arī privātnamus galvenokārt Rīgā. Taču, piedaloties konkursā, līdz ar Rīgas mājām “mantojumā” saņēmām arī vairākus valsts īpašumus ārpus Rīgas, un tā nu iznāk, ka pašlaik mūsu aprūpē ir arī nami citās Latvijas vietās. Daudzus no tiem esam sakārtojuši, piemēram, bijušās VEF kopmītnes Aizkrauklē, Lāčplēša ielā 23. Taču, ja namu īrnieki mums nemaksā, nav arī naudas, ko ieguldīt šajos namos. Tā tas ir stacijas māju gadījumā.
Iedzīvotāji maksā ļoti kūtri un arī ne visi, bet ko gan no viņiem paņemt? Šajās mājās vajadzīgi ļoti lieli ieguldījumi, taču mums neviens naudu papildus nedod. Visas mājas esam apdrošinājuši pret dabas katastrofām, un tas attiecas arī uz tiem īrniekiem, kuri nav ar mums noslēguši līgumu un neko mums nemaksā. Tāpat, ja mājai būs jālabo jumts vai kas cits, izrēķināsim, cik tas maksā, un jāmaksā būs visiem. Kaut arī līgumsaistību mums ar dažiem īrniekiem nav, viņi tur dzīvo, ir deklarējuši savu dzīvesvietu.
***
Šajā situācijā katram noteikti ir sava taisnība. Dzelzceļnieku māju iemītnieki, kuri arī ir novada iedzīvotāji, vēlas just pašvaldības atbalstu. Dzīvot ar pārliecību, ka grūtā brīdī viņiem būs, kur vērsties pēc palīdzības, un organizācijas nespēlēs “futbolu”, kā tas ir tagad. Var saprast arī namu apsaimniekotājus un Aizkraukles novada domi, jo četras nolaistas mājas ir lieks slogs gan pašvaldības, gan uzņēmuma “Lauma A” budžetam. Aizkraukles pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Bāliņš stāsta, ka jau tagad daudz palīdz šo māju iedzīvotājiem. Viņi var saņemt nepieciešamo sociālo palīdzību, bērni — brīvpusdienas. Kad pirms diviem gadiem vētrā vienai mājai izlauza durvis, pašvaldība par saviem līdzekļiem ielika jaunas. Arī par atkritumu izvešanu kādu brīdi maksājis pagasts. “Mēs saprotam, ka viņi ir mūsu iedzīvotāji, un palīdzam, cik spējam, taču neko vairāk darīt nevaram,” piebilst Jānis Bāliņš.
Dzīve četrās dzelzceļnieku mājās turpina ritēt savu gaitu. Norims kaislības, viss pamazām aizmirsīsies, un cilvēki turpinās dzīvot, kā dzīvojuši. Ja tecēs jumts, to salabos, sabruks kārtējais ķemertiņš, uzbūvēs jaunu. Jo ir taču 21. gadsimts un valda kapitālisms, kad par visu ir jāmaksā, un viss maksā tik, cik tas maksā.
***
Fakts. Četrās dzelzceļnieku mājās ir 28 dzīvokļi, no kuriem privatizēti šobrīd ir 18 mitekļu. Mājas ir valsts īpašums, tās pārvalda valsts aģentūra “Mājokļu aģentūra”, bet apsaimnieko uzņēmums “Rīgas centra apsaimniekotājs”.
