Egils Markus kopš bērnības vislabāk jūtas dabā, tāpēc pirmo profesiju — inženieris–hidrotehnologs — viņš ieguva, lai strādātu laukos.
Egils Markus kopš bērnības vislabāk jūtas dabā, tāpēc pirmo profesiju — inženieris–hidrotehnologs — viņš ieguva, lai strādātu laukos. 1992. gadā Markusa kungs kļuva par Pilsonības un imigrācijas departamenta Valkas nodaļas pirmo vadītāju. Lai labāk zinātu likumus, viņš absolvēja Policijas akadēmijas Juridisko fakultāti. Tad sākās lielākais “piedzīvojums” viņa dzīvē — no 2000. gada līdz 2004. gada vidum Egils Markus strādāja Rīgas Centrālcietumā par drošības daļas inspektoru. Interesants, bet bīstams darbs. Šajā darbā gūtais viņam noder pašreizējā amatā, kur arī ir saskarsme ar cietumā bijušajiem cilvēkiem.
Par mākslinieku nekļūst
— Kāpēc vispirms kļuvāt par melioratoru?
— Kad mācījos pamatskolā, es ļoti labi zīmēju un zīmēšanas olimpiādēs vienmēr ieguvu pirmās vietas. Tomēr savu talantu tur nevarēju pilnībā attīstīt. Divus gadus mēģināju iestāties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, tomēr neveiksmīgi. Vienreiz “izkritu” eksāmenā, otrreiz neizturēju konkursu.
Vidusskolā labi mācījos, lai varētu studēt. Vasarās strādāju meliorācijā, un man šis darbs dabā iepatikās. Tāpēc gribēju kļūt par meliorācijas speciālistu. Es arī nevēlējos dienēt padomju armijā, jo dienesta laiku uzskatīju par “zemē nomestu”.
Patīk būt cilvēkos
Mācījos klātienē, kaut gan, kad 1977. gadā nomira tēvs, augstskolu gandrīz pametu, bet tomēr tiku šīm domām pāri un studijas turpināju. Pats centos nopelnīt naudu, lai mātei materiāli būtu vieglāk — strādāju par sargu autostāvvietā.
Pēc studijām sešus gadus strādāju Valkas pārvietojamajā mehanizētajā kolonnā par meistaru meliorācijas pārvaldē un vēlāk arī par inženieri. Man patika darbs ar cilvēkiem un dabā.
Iesaistās politikā
— Kāpēc tomēr pievērsāties jurisprudencei?
— Otro profesiju izvēlējos tad, kad iesaistījos politikā — iestājos neatkarības kustībā. Biju šīs kustības padomes loceklis.
Drīz vien burtiski bez rakstāmgalda un krēsla sāku vadīt Pilsonības un imigrācijas departamenta Valkas nodaļu. Tur bija jāzina daudz jaunu likumu par pilsonības piešķiršanu un jāorientējās dažādos normatīvajos aktos. Tā man pavērās īstais likteņceļš, jo šo jomu es izvēlējos galvenokārt savas politiskās pārliecības dēļ.
— Kas jūs pamudināja kļūt par nacionāli noskaņotu cilvēku?
— Mans tēvs savlaik bija izsūtīts un desmit gadu pavadīja Sibīrijā. Tēvs bija dienējis vācu armijā, tāpēc viņu notiesāja uz 25 gadiem, bet vēlāk amnestēja. Tomēr man viņš daudzko nestāstīja, teica: “Dēls, tev tas nav jāzina, jo tu mazāk zināsi par latviešu patriotu likteņgaitām, jo labāk būs tev pašam.”
Izmeklē noziegumus cietumā
— Kādi bija jūsu pienākumi, strādājot Centrālcietumā?
— Man vajadzēja izmeklēt noziegumus, kurus notiesātie vai personāls izdarīja cietumā. Saskāros ar slepkavām, ar vardarbību, dažādu atkarību izkropļotām personām, salauztiem likteņiem. Es no rīta nekad nezināju, kā diena beigsies.
— Vai atceraties savas “ugunskristības”?
— Pirmās divas nedēļas bija ļoti interesantas, jo cietuma atmosfēra man bija pilnīgi sveša. Man vajadzēja iegaumēt iekšējās kārtības noteikumus, kā arī iedziļināties savos pienākumos un tiesībās.
Cietuma priekšnieks brīdināja, lai nepakļaujos ieslodzīto “spiedienam” — nenododu vēstules, kaut ko pēc viņu lūguma neiznesu ārā vai neienesu iekšā. Citādi ieslodzītie šos faktus varētu vērst pret mani vai pat šantažēt. Tajā laikā šajā cietumā bija ap 1700 cilvēku.
Aizstāv beztiesīgos
Pēc rakstura esmu diezgan taisnīgs un principiāls. Ja es jutu, ka pret ieslodzīto netaisnīgi izturas vai ievieto karcerī provokācijas dēļ, strostēju vainīgos uzraugus.
Iznāca tā, ka es tomēr aizstāvēju ieslodzītos. Ātri sapratu, ka tādā vietā taisnība tam, kura rokās vara. Sastapu cilvēkus, kuri bija notiesāti nevainīgi, bet viņi vairs neko nevarēja mainīt un bija ar to samierinājušies.
Vajadzīga sapratne
— Vai varējāt cietumniekiem arī likumīgi palīdzēt?
— Pastāstīšu vienu piemēru. Dēls no cietuma vecākiem sūta vēstules un raksta, ka viņam kamerā ir auksti, nav segu un arī par veselību neviens nerūpējas, kaut gan viņš ir astmas slimnieks. Viņš par to rakstījis iesniegumus uzraugiem, bet neviens nereaģējis.
Es aizgāju uz saimniecības daļu, kur izsniedz segas un citas lietas, un notiesātā problēmu atrisināju piecās minūtēs.
Biju sašutis par šādu attieksmi pret ieslodzīto. Arī viņš ir cilvēks, kurš izcieš piespriesto sodu, tāpēc jau viņš nav jāpazemo un jāizturas vardarbīgi.
Sargi ir dažādi
— Var secināt, ka cietumsargi ir nežēlīgi un rīkojas nelikumīgi.
— Viņi ir dažādi, nevar teikt, ka visi ir vienādi. Arī kultūras līmenis ir dažāds. Cietumsargi, tāpat kā ieslodzītie, pārsvarā ir krievu tautības cilvēki.
Reiz uzrauga neuzmanības dēļ kādas kameras, kur man vajadzēja izmeklēt notikušo vardarbību, durvis aizcirtās, un es paliku kopā ar ieslodzītajiem. Tajā brīdī tomēr iekšēji uztraucos, jo, kamēr sameklēja kameras atslēgas, ar mani varēja notikt visļaunākais.
Taču šie cilvēki mani neaiztika un neizrādīja nekādu agresivitāti. Viņi negrasījās mani sist, ne arī vārdos aizskart. Es pārliecinājos par to, kas man bija stāstīts — cietumā no kameras uz kameru par katru darbinieku ziņo informāciju, un godprātīgam cilvēkam pat noziedznieki nedara pāri. Dažkārt man uzraugi pat aizrādīja, ka esmu pret cietumniekiem pārāk labs. Taču es vienkārši darīju savu darbu.
Jāatrod taisnības pavediens
— Kā noziegumus atklājāt?
— Iedziļinājos visos sīkumos. Iztaujāju cietušā kameras biedrus. Es tik ilgi ar katru runāju, kamēr kādu patiesības pavedienu uztvēru, un tad jau noziegumu atklāt vairs nebija nekādu problēmu.
Vajadzēja uzraudzīt arī pienesumus, lai cietumā nenokļūtu narkotikas, mobilie tālruņi un citas ienest neatļautas mantas. Man dažkārt vajadzēja būt arī dežūrdaļā, lai veiktu pārbaudes personālam, reizēm arī advokātiem. Biju ļoti stingrs kontrolieris. Nevarat pat iedomāties, kur cilvēki izdomā narkotikas noslēpt!
Klients bez pretenzijām
— Lavents arī bija jūsu “klients”?
— Nē, jo viņam nekādu pretenziju pret cietuma administrāciju nebija. Laventam vienīgajam tajā laikā Centrālcietumā bija atsevišķa kamera. Kad gāja garām, laipni sasveicinājās. Viņa kolēģim Freimanim gan bija jādzīvo kopējā kamerā.
— Kā spējāt strādāt šādā vietā?
— Ilgāk par četriem gadiem neizturēju. Bieži nebija pat brīvdienu. Gadījās, ka atbraucu mājās uz laukiem un tūlīt zvana mans tiešais priekšnieks — brauc atpakaļ, jāizmeklē noziegums. Un tā manas brīvdienas pagalam.
Man arī psiholoģiski bija grūti cietumā strādāt, lai arī esmu kristietis. Nu nav cietums tā vieta, no kuras izej ārā, eiforijas vai enerģijas apgarots. Man līdz darbam bija jāiet desmit minūšu, piedevām cauri Matīsa kapsētai, un tā katru rītu… Mani uz darbu izsauca arī naktīs, ja kāds, piemēram, izdarīja pašnāvību. Un tā dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša.
Visas nelaimes kopā
— Vai tiesa, ka ieslodzītie pārsvarā ir slimi cilvēki?
— Tā ir. Var teikt, ka cietumā ir visas pasaules briesmīgākās slimības: AIDS, HIV, tuberkuloze,
C hepatīts, ļaundabīgie audzēji un tā tālāk. Man katru dienu vajadzēja apmeklēt cietuma slimnīcu, kur vienā stāvā bez ventilācijas un svaiga gaisa smaka daudzi cilvēki.
Ārstiem un medicīnas māsām tur ļoti grūti strādāt, īpaši ar cilvēkiem, kuriem dzīvot atlicis pavisam maz, bet šīs pašas neizdevušās dzīves lielākā daļa pavadīta cietumā.
Palīdz arī pēc vilšanās
— Jūsu tagadējais darbs atkal ir saistīts ar cietumniekiem.
— Probācijas dienests dibināts, lai atbrīvotajiem ieslodzītajiem palīdzētu sākt jaunu dzīvi un atgriezties sabiedrībā, lai kriminālā pagātne netraucētu. Tā ir tikai viena no mūsu dienesta daudzajām funkcijām. Diemžēl daudzi mūs pieviļ, jo viņiem dzīves uztvere un psihe ir jau mainījusies, un brīvībā, īpaši, ja nav ģimenes atbalsta, viņiem vairs nav vietas. Bijušie cietumnieki vienkārši vairs nespēj normāli dzīvot.
Reiz apmeklēju Brasas cietumu, un tā priekšnieka vietnieks atklāti pateica — ja jūs no simta bijušo ieslodzīto divus “atkarotu” sabiedrībai, tad jūs veiktu varoņdarbu… Tā, lūk! Tik skumja ir mūsu misija. Es tomēr domāju, ka iespējams palīdzēt vairākiem. Taču arī pašam cietumniekam jāgrib dzīvot citādi un pagriezt muguru drūmajai pagātnei.
Es neuztraucos, ja mani piekrāpj piecas reizes, es joprojām ticu, ka varbūt sestajā vai septītajā reizē viņš aiz manas atsaucības “aizķersies” un tādējādi izglābs sevi no atgriešanās noziedzīgajā pasaulē. Mūsu kolektīvs no cietuma iznākušajiem palīdz iekārtoties darbā un sameklēt mitekli. Priecājamies par katru, kurš no noziedzības “purva” tomēr spēj izrāpties. Esmu gandarīts, ja viņiem pašiem ir griba dzīvot citādi. Tad arī es viņiem kā maziem bērniem varu sākt mācīt staigāt, lai viņi spētu noturēties kājās un vairs liktenīgi nepakluptu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Egils Markus.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1958. gada 30. augusts, Valka.
IZGLĪTĪBA: absolvējis divas augstskolas — Lauksaimniecības universitāti un Policijas akadēmiju.
NODARBOŠANĀS: Valsts probācijas dienesta Aizkraukles teritoriālās struktūrvienības vadītājas vietnieks.
ĢIMENE: precējies. Sieva Diāna strādā Aizkraukles rajona policijas pārvaldē, dēli Andris (24) un Edgars (13).
VAĻASPRIEKS: zīmēšana un garīgās literatūras lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
