Aizvadītā nedēļa bija ļoti saspringta. Kārtējo reizi bija pazuduši vairāki pusaudži, un policijas darbiniekiem bija jāvelta daudz pūļu, lai viņus atrastu.
Aizvadītā nedēļa bija ļoti saspringta. Kārtējo reizi bija pazuduši vairāki pusaudži, un policijas darbiniekiem bija jāvelta daudz pūļu, lai viņus atrastu.
Trešdien ap pulksten sešiem vakarā uzzinājām, ka pazudis kāds astoņgadīgs aizkrauklietis un deviņus gadus vecs puisēns Pļaviņās. Laiks auksts, tāpēc ilgāka prombūtne no mājām viņiem varētu beigties ļoti bēdīgi. Nedod, Dievs, ja gadījusies kāda trauma un bērns vairs nevar pārvietoties. Rīkojāmies ļoti operatīvi, no atpūtas izsaucām daudzus policijas darbiniekus, izmantojām arī suņus. Aizkrauklieti atradām gandrīz uzreiz. Zēns bija devies paklaiņot, nevis uz mājām. Ilgāku laiku pavadīja, spēlējot datorspēles, pēc tam pilsētas centrā slidinājās uz dīķa. Policijas darbinieki ap pulksten astoņiem vakarā viņu pamanīja pilsētas tirgus rajonā. Savukārt par deviņgadīgo pļaviņieti uztraukumu bija vairāk. Tikai nākamajā rītā viņu pamanīja dzelzceļa strādnieki pie Alotenes dzelzceļa stacijas. Puika bija ļoti nosalis un būtu nogājis vēl kādu vienu divus kilometrus… Auksto nakti zēns slapjām kājām bija pavadījis mežā zem eglītes. Viņam bija vajadzīga mediķu palīdzība.
Prieks, ka šoreiz sabiedrība aktīvi piedalījās pusaudžu meklēšanā. Saņēmām informāciju no vairākiem, kuri redzējuši meklējamos. Viņu sniegtās ziņas ļoti palīdzēja. Izvērtējot visus gadījumus, nākas secināt, ka bērnu vecāki un radinieki rīkojas pareizi, ziņojot par pazušanu, tiklīdz bērns paredzētajā laikā nav atgriezies mājās. Jo ātrāk šādos brīžos sākam meklēt, jo lielākas cerības atrast. Var izmantot arī dienesta suņus.
Pēdējās nedēļās ļoti bieži esam meklējuši pusaudžus, kuri devušies projām no mājām. Iespējams, tāpēc, ka bērni cenšas būt pārlieku neatkarīgi no vecākiem un pārvērtē savas iespējas. Taču varbūt šādas situācijas rodas tāpēc, ka bērniem ģimenē ir problēmas — viņi nejūtas mīlēti. Te vainojami tikai vecāki. Tieši viņiem jābūt tiem, pie kuriem bērns grūtā brīdī vēršas vispirms, nebaidoties no iespējamā soda par izdarīto. Parasti gan vaino skolu un skolotājus. Bet ne jau skolas dēļ bērni neiet uz mājām.
Pagājusī nedēļa lika padomāt
par to, ka bezatbildīgi rīkojas ne tikai tie, kuri alkohola reibumā sēžas pie auto stūres. Iereibis kuģa “Nijord” kapteinis sauskravas kuģi izbrauca krastā pie Sīkraga bākas. Arī lielākā daļa apkalpes vīru bija krietni iereibuši. Vēl vienam kuģim palīdzība bija nepieciešama Irbes jūras šaurumā, bet jau otro nedēļu uz sēkļa šūpojas kuģis “Golden Sky” ar kālija sāls un naftas produktu kravu. Turklāt ziņo, ka uz kuģa klāja eksperti pamanījuši bīstamas plaisas.
Nevar teikt, ka kuģu avārijas pie Latvijas krastiem kļuvušas par likumsakarību. Drīzāk tā ir neveiksmīga apstākļu sakritība. Taču mani pārsteidz, ka Latvijas likumi par kuģošanas noteikumu pārkāpumiem paredz tik niecīgus sodus. “Nijord” kapteinim par šādu rīcību var piespriest naudassodu tikai līdz 100 latiem. Tas ir neadekvāts sods tik nopietnam pārkāpumam, kurš varētu izraisīt ne tikai daudzu cilvēku bojāeju, bet arī ekoloģisku katastrofu.
Iejaukšanās cilvēka privātajā dzīvē vienmēr uzskatīta par nepiedienīgu rīcību. Diemžēl daļa sabiedrības vairs nespēj mierīgi dzīvot, ja nav uzzinājuši kādu pikantu sīkumiņu no vairāk vai mazāk pazīstamu cilvēku dzīves. Taču pagājušajā nedēļā notika precedents, kurš šo sistēmu var mainīt. Žurnāls “Privātā Dzīve” zaudēja tiesas prāvā par fotogrāfiju publicēšanu, kurās redzams, kā mājup no dzemdību nama dodas Jāņa Nagļa ģimene.
Robeža, aiz kuras sabiedrībai ieskatīties vairs nav atļauts, dažādos laikos bijusi atšķirīga. Ja sabiedrībā pazīstama persona izdara kādu nosodāmu nodarījumu, tad ir pieļaujams, ka informāciju par to publisko. Ja cilvēks savā mājā atpūšas, kaut vai kails peldas baseinā vai sauļojas, nav pieļaujams, ka cits lūr pār žogu, fotografē un iegūto informāciju publisko. Tā ir nosodāma slimas sabiedrības tieksmju apmierināšana.
Pagājušajā nedēļā Saeima par jauno veselības ministru apstiprināja Pārtikas un veterinārā dienesta priekšnieku Vinetu Veldri. Viņš ir spējis dienestu, kurā strādāja līdz šim, sakārtot un izveidot par labi funkcionējošu iestādi. Ceru, ka tas viņam izdosies arī Veselības ministrijā. Tomēr šī sistēma ir ar daudz iesīkstējušākām tradīcijām. Tāpēc daudz kas atkarīgs ne tikai no viņa paša spējām organizēt darbu, bet arī no cilvēkiem, ar kuriem viņam jāstrādā.
Politiķi paziņoja, ka Latvijā atļautais braukšanas ātrums pa autoceļiem jāpalielina līdz 100 kilometriem stundā. Taču, manuprāt, ceļi valstī nav tik labā kārtībā, lai pieņemtu šādu lēmumu. Likums jau šobrīd atļauj noteiktos ceļa posmos palielināt braukšanas ātrumu. To gan izmanto visai kūtri. Savlaik šāds posms bija no Ogres līdz Rīgai.
Jau tagad, kad atļautais maksimālais ātrums ir 90, lielākā daļa brauc ar 100 kilometru ātrumu stundā. Ja būs 100, tad noteikti brauks ar vismaz 115 kilometriem stundā. Bet ceļi ir šauri un bedraini. Turklāt satiksmes intensitāte ir ļoti liela. Ceļu satiksmes nelaimes gadījumu skaits noteikti pieaugs, arī sekas būs daudz smagākas. Piedevām braucēju kultūra ir ļoti zema.
Beidzot uzsala, un sasniga arī sniegs. Prieks, ka ziema ir klāt. To jau sen gaidīja ne tikai makšķernieki, bet arī tie, kam patīk slēpot. Arī es varēšu nodoties savam mīļākajam sportaveidam — distanču slēpošanai.
