Neatbalstot akustiskās koncertzāles būvēšanu uz AB dambja, Rīgas dome ne pa jokam sadusmojusi kultūras ministri Helēnu Demakovu.
Neatbalstot akustiskās koncertzāles būvēšanu uz AB dambja, Rīgas dome ne pa jokam sadusmojusi kultūras ministri Helēnu Demakovu. Viņa domnieku attieksmi nosaukusi par tumsonības balsojumu. Lai šo grandiozo koncertzāli tomēr būvētu, ministre plāno sagatavot īpašu likumprojektu un pieprasīt to izskatīt Saeimā. Tomēr, saucot lietas īstajos vārdos un noņemot rozā brilles, varam secināt, ka Rīgas domnieki nav tumsoņi. Viņi ir cilvēki, kuri zina reālo dzīvi, “nelidinās pa mākoņiem”, prot rēķināt un apzinās, ka tik nabadzīgā valstī, kāda patlaban ir Latvija, šādu greznību vēl nevaram atļauties.
Varbūt Demakovas kundzei šķiet, ka 62,3 miljoni latu, kuri vajadzīgi koncertzāles būvei, tāds nieks vien ir? Par astronomiskām summām vēl jāveic arī AB dambja, kuru apdraud plūdi, rekonstrukcija, ielu un ceļu, divu tiltu izbūve un apakšzemes autostāvvietas celtniecība 400 automašīnām. Viņu neinteresē, ka lielākā naudas daļa būs no valsts budžeta un tātad no nodokļu maksātāju kabatas. Kāds domnieks pamatoti aizrādīja, ka par 60 miljoniem Rīgā var uzcelt tik daudz māju, ka nevienam cilvēkam vairs nevajadzēs dzīvot uz ielas. Cits atzina, ka par daļu šīs naudas var uzbūvēt pietiekami daudz bērnudārzu, tad nebūs nebeidzamo rindu, un vecāki savus mazuļus šajās iestādēs iekārtos bez problēmām.
Tieši šīm jomām valsts nauda vajadzīga ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Vai Aizkrauklē pēdējos gados pašvaldība ir uzcēlusi kādu māju un vai novadā ir brīvu dzīvokļu pārpilnība? Vai mūsu “dārziņos” visiem mazuļiem, kuru vecāki to vēlas, pietiek vietas? Protams, nē! Nauda valstī nepieciešama jaunu slimnīcu celtniecībai un esošo labiekārtošanai, arī sociālajām vajadzībām. Tādas “gaisa pilis” kā bibliotēka un koncertzāle iederas bagātā zemē, bet mums līdz tam vēl ilgi un daudz jāstrādā. Protams, būtu jauki, ja mēs šos divus skaistos objektus varētu atļauties būvēt. Taču uzreiz iedomājos, kā blakus šai greznībai Rīgas ielās ubago bērni un ģimenes izmet no mājokļiem. To, ka netiek atjaunota vai būvēta no jauna Mežaparka estrāde, ministre laikam “neredz”.
Skaistumu grib baudīt gan bagātie, gan nabagie, kuru Latvijā šobrīd diemžēl ir vairākums. Ja tauta būtu pārtikusi, tā naudu, iespējams, pat ziedotu. Taču, ko varam darīt, ja daudziem viena kabata tukša, bet otrā nav nekā? Jāturpina dziedāt un baudīt skaistumu tajās kultūras iestādēs, kuras mums ir. Taču arī tās jāatjauno, jo daudzas bez remonta drīz sabruks.
