Zalves pagastā, pie pieturas “Spriciņi”, ceļa Vecumnieki—Nereta—Subate malā, ir kāds mazs veikaliņš. Pareizāk sakot, šogad atkal kļuvis par veikaliņu. Iepriekšējos gadus tas bija tikai sarkans ķieģeļu namiņš ceļmalā. Tagad te kastēs sārti, sulīgi āboli, zeltaini sīpoli, brangas ķiploku buntes, maisos miltaini kartupeļi. Te arī skābēti kāposti, kuru garša pārsteidz pašus izsmalcinātākos ēdājus. Un, protams, puķu stādi — atraitnītes, pelargonijas, bakopas, nātrītes, lavandas. Tas ir tikai sākums. Siltākā laikā te būs tomātu stādi un vēl daudz kā cita.
Spriciņu veikalā saimnieko Mārīte Armane. Janvārī viņai apritēja 70 gadi, bet mierā joprojām nesēžas. Īpašumā, kas pāris kilometru attālumā, ir liela siltumnīca. Tajā darbs sākas jau februārī — vīrs kurina, un augi steidz dzīt asnus. “Ja sēdi mājās — ierūsē,” viņa saka. “Kaut kas ir jādara.”
“Tas man ir priekam,” atzīst Mārīte, un tas nav teikts pieklājības pēc. Tas ir viņas dzīves veids. Mārīte nav no cilvēkiem, kuri sēž pie loga, noskatās uz pasauli un gaida, lai diena pati paiet. Viņa iet pretī dienai un diktē savus noteikumus. Kopā ar vīru savā īpašumā audzē dažādus labumus, kas cilvēkiem vajadzīgi visos gadalaikos. Kartupeļi, sīpoli, ķiploki, kāposti, tomāti un to stādi, gurķi, puķes. Kas sezonā ienākas, tas nonāk arī pie pircējiem.
Nedaudz par agru
Tagad, pavasarī, pienācis puķu laiks. Pie Spriciņiem izliktas atraitnītes, pelargonijas, bakopas, nātrītes, lavandas un citu puķu stādi. Krāsas uz tumšās, vēl nepamodušās apkārtnes fona izskatās neticami košas. Mārīte rāda un stāsta par katru puķi ar tādu aizrautību, it kā iepazīstinātu ar seniem draugiem. Par atraitnītēm viņa saka, ka tās var stādīt gandrīz vai sniegā, jo nebaidās ne no sala, ne aukstām naktīm. Par bakopām viņa zina teikt, ka tās var novīst, šķiet — vairs nepamodīsies, bet pietiek aplaistīt un atkal būs skaistas.
Puķes viņai nav tikai prece. “Man patīk ar tām ņemties,” viņa saka. “Visu bērnību esmu ar to dzīvojusi.” Mārīte atzīst, ka stādi šogad pie ceļa atvesti pat nedaudz par agru, bet siltumnīcā viss aug tik sparīgi, ka pietrūkst vietas.
Vieta pie ceļa nav tikai stāsts par augiem. Tas ir arī par cilvēkiem. Mārīte dzīvo nomaļā vietā klusumā. “Tikai ar vīru varu sarunāties,” viņa saka. Tāpēc patīk, ka te, pie veikaliņa, apstājas cilvēki, var aprunāties, ieteikt, pajokot, apmainīties ar ziņām. Daļa pircēju ir savējie, kas jau zina, ko pie viņas var nopirkt. Kāds piezvana iepriekš un izsaka savas vēlmes. “Mārīt, tu būsi? Man to un to vajag,” stāsta saimniece. Viņa atbild vienkārši: būšu, brauc!
Katram stādam daļa mīlestības
Lielākais pircēju skaits ir īstajā puķu stādīšanas laikā. Pavasarī daudziem vajag stādus kapiem, balkonam, pagalmam. Citi meklē tomātu stādus, bet tie vēl jāpagaida. Mārītei ir arī savi uzticīgie pircēji, kuri gadu no gada gaida noteiktas šķirnes. Piemēram, tomātu ‘Vērša sirds’ stādus. Divi pircēji katru gadu paņemot pat pa četrdesmit stādiem. Kādā vasarā Mārītei ‘Vērša sirds’ raža neizdevās un uzticamie pircēji šos tomātus pirkuši citviet. Tomēr nākamajā sezonā atgriezušies. Tas rāda, ka rezultāts nav atkarīgs tikai no šķirnes, bet gan dārznieka.
Mārīte to ļoti labi apzinās. Viņa ne tikai audzē, bet dara to ar savu attieksmi. Piemēram, siltumnīcā visu laiku skan mūzika — Latvijas Radio 2, un dzied arī pati. “Mūzika visu ietekmē, arī puķes un tomātus,” viņa ir pārliecināta. Viņa nestāv ar šļūteni un nelej vienādi visu pēc kārtas. Katru stādiņu laista atsevišķi — ar mīlestību. Kad viss salaistīts, tad gan kājas piekusušas un var doties atpūsties.
Mārītes piedāvājumā nav tikai tas, ko pati izaudzē. Kā jau laukos, neiztiek bez savstarpējas izpalīdzēšanas. Ģimenē viņi bijuši desmit bērni, tāpēc saites ir plašas. Reizēm pie viņas veikaliņā ir brāļa audzētie kartupeļi, reizēm kas cits. Brālis Pēteris dzīvo Iecavas pusē un nodarbojas ar gurķiem un tomātiem. Te nevelk striktu svītru, kas ir mans, kas tavs. Galvenais, lai ir darbs un cilvēkiem ko piedāvāt.
Ziemā sasilda zupu un plovu
Kādreiz Mārīte tirgojusies arī Rīgā, Āgenskalna un Imantas tirgū. Toreiz tur klājies rosīgāk, pat laikraksts “Diena” viņu pamanījis. Tagad tos laikus viņa atceras ar smaidu. Uz Rīgu vairs nebrauc, jo pārāk dārgi. Degviela, maksa par vietu, pusdienas. “Simtnieks aiziet tikai par tehniskiem izdevumiem,” viņa saka. Pie Spriciņiem ir citādi. Te ir viņas vieta, viņas īpašums, viņas ritms.
Turklāt šodien cilvēki viņu atrod arī citādi. Palīgā nākuši mazbērni. Mārīte pati ar smaidu atzīst, ka Tik-Tok video viņas vietā ieliek mazdēla sieva. Mārīte pati tikai nofilmē un video aizsūta apstrādei. Dažkārt filmē puķes, citreiz kāpostus vai kādu citu jaunumu. Un tas strādā. Vietējie pēc tam saka, ka redzējuši Mārīti TikTokā. No Skaistkalnes zvana, jautā, vai skābie kāposti būs? Kāds no Daugavpils brauc tieši pēc viņas atraitnītēm. Kāda restorāna saimnieks pērk puķes, lai ar tām dekorētu ēdienus. Pērn paņēmis ap 80 podiem.
Tomēr nauda Mārītei nav galvenais mērs, pēc kā visa pasaule jānovērtē. To sarunā var just atkal un atkal. Viņa necenšas no katra izspiest pēdējo centu. “Lai ņem,” viņa saka pat par tiem, kuri no viņas nopirktu lētāk un pēc tam pārdotu dārgāk pilsētā. “Tas ir viņu bizness.”
To apliecina arī viņas ēdiena gatavošanas akcijas pagājušā ziemā. Pirms Ziemassvētkiem viņa te vārīja plovu un deva cilvēkiem par ziedojumiem. Iepriekš bijusi arī skābu kāpostu zupa. Tagad plāno vārīt skābeņu un nātru zupu. Mārīte saka, ka šādos pasākumos kāds iemet spainītī eiro, kāds piecus, kāds desmit. Ir arī tādi, kas atbrauc ar bērniem, paņem vairākas porcijas, bet iedod pavisam maz. Mārīte par to neapvainojas. “Katrs kā var,” viņa nosaka. Par saziedoto pēc tam samaksā cilvēkam, kas palīdz vasarā nopļaut zāli.
Notikums viņu nav salauzis
Mārīte neslēpj, ka dzīve viņu arī pamatīgi pārbaudījusi. Pirms trim gadiem, kad abi ar vīru bija aizbraukuši uz Rīgu, māja tikusi aplaupīta. Izlauzts logs, māja izvandīta, nozudis zelts, nauda, sakrātās lietas, ko bija domājusi reiz dāvināt mazmeitām. Zaudējumi bijuši lieli. Viņa to atceras bez teatrālas dramatizēšanas, drīzāk ar rūgtumu un neizpratni. Taču arī šis notikums viņu nav salauzis. Stends joprojām ir, puķes joprojām aug, cilvēki joprojām tiek gaidīti.
Sarunā pavisam negaidīti atklājas arī viņas bērnības stāsts. Kad Mārītei bija četri gadi, ģimenes māja Ķekavā nodegusi. Dzīve pēc tam aizvedusi pie audžumammas, kura viņu pieņēmusi un uzaudzinājusi kā savu trešo meitu. Audžumamma nodzīvojusi simts gadus, un Mārīte par viņu runā ar īstu siltumu. Varbūt tieši tur arī meklējams viņas pašaizliedzīgās došanas avots. Viņa ir cilvēks, kuram gribas palīdzēt, dot, pabarot, iedot līdzi puķi, aprunāties.
Par ģimeni viņa runā ar īpašu lepnumu. Tagad viņai ir meita, dēls, mazbērni, mazmazmeitiņa. Bērnu un mazbērnu attieksme viņai ir svarīga. Telefonā viņa rāda ģimenes sarakstes grupu, kur pie sūtītajām bildēm ir sirsniņas un smaidi. Var just, ka šī mīlestība viņai daudz nozīmē.
Pie Spriciņiem Mārīte atrodas starp divām pasaulēm. Vienā ir lauki ar darbu, zemi, siltumnīcu, kartupeļu maisiem un nogurušām kājām vakarā. Otrā ir cilvēki, sarunas, smaidi, puķes balkonam vai kapiem, TikTok video un garāmbraucēji, kas pēkšņi nolemj apstāties. Šajās divās pasaulēs viņa jūtas savā vietā.
Varbūt tieši tāpēc pie viņas stenda gribas apstāties ne tikai pēc puķēm vai sīpoliem. Gribas apstāties pēc cilvēcības. Arī man. Pēc sajūtas, ka vēl ir ļaudis, kuri skaita nevis tikai eiro, bet arī prieku. Un Mārīte Armane ir no tiem cilvēkiem, kuri to dara dabiski.
Publikācija tapusi projektā “Mans pagasts, mana pilsēta”. Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
