Rīt viena no “Staburaga” vecākajām lasītājām — seciete Emīlija Erna Aperāne — svinēs 90 gadu jubileju.
Rīt viena no “Staburaga” vecākajām lasītājām — seciete Emīlija Erna Aperāne — svinēs 90 gadu jubileju.
Mīļa vieta
Jubilāre dzīvo “Gretēs” — klusās un skaistās mājās pāris kilometru attālumā no pagasta centra. Ieejot šo māju pagalmā, jūtams, ka tām ir īsts saimnieks. “Par mājām rūpējas meita un dēls, es savā vecumā to vairs nespēju,” vēlāk saka Emīlija Erna Aperāne. Šajās mājās viņa mīt jau vairāk nekā 40 gadu — “Gretes” kopā ar vīru nopirkuši 1964. gadā, kad, spēkstaciju ceļot, applūdinātas viņu toreizējās mājas Daugavas krastā netālu no teiksmainās Staburaga klints.
“Staburaga pagastā bija vīra mājas, tur es ieprecējos,” atceras jubilāre. “Ar nākamo vīru iepazinos jau bērnībā, kad uz Staburagu braucu ciemos pie radiem. Sarakstījāmies, taču vēlāk mūsu attiecības pajuka. Tad atkal satikāmies un 1942. gada 23. augustā apprecējāmies, nodzīvojām kopā skaistu mūžu. Jau 13 gadu viņa vairs nav… Staburags man aizvien ir mīļa vieta, jo tur izauga mūsu bērni, ar šo pagastu saistās jaukas atmiņas. Arī bērni allaž atceras, cik skaisti bija pie Liepavota un Dzirnavupītes krastā. Starp citu, tur “Staburaga bērnu” laikā dzīvoja mans vecaistēvs.”
Darbs sirdij
Emīlija Erna Aperāne dzimusi ārpus Latvijas — Pēterpilī, tagadējā Sanktpēterburgā, kur viņas tēvs dienēja armijā. Kad Emīlijai Ernai bija četri gadi, viņas ģimene atkal atgriezās Latvijā. Vienīgās jubilāres atmiņas no šī savas dzīves posma ir saistītas ar atgriešanos — braucienu restotā vagonā, kurā mazā meitene rotaļājās ar bumbiņu.
Vēlāk ģimene dzīvoja Rīgā. Tur Emīlija Erna Aperāne beidza vidusskolu un izvēlējās kļūt par medicīnas māsu. Ierosmi tam deva telefonistes darbs Bērnu slimnīcā, tad mācības māsu skolā un atkal darbs šajā slimnīcā. Kādu laiku viņa aprūpējusi bērniņu citā ģimenē un neilgu laiku strādājusi arī slimnīcā Pļaviņās. Kara gados, kad medicīnas māsas sūtītas uz fronti, Emīlija Erna samainījās ar kolēģi, lai tomēr varētu palikt mājās pie savas ģimenes.
“Man ļoti patika darbs slimnīcā,” atzīst jubilāre. “Taču lauku darbi man neveicas kā citiem. Vīrs šo to iemācīja, bet ar lauksaimniecību tomēr īpaši neaizraujos. Toties manai meitai Elmai viss labi padodas — viņa stāda puķes, rušinās pa zemi, un laukos viņai ļoti patīk.”
Trīs par maz
Elma ir prokurore, strādā Rīgā, bet ļoti bieži viesojas un saimnieko mātes mājās. Retāks viesis “Gretēs” ir Ernas Emīlijas kundzes dēls Ilmārs, jo viņš ar ģimeni dzīvo Lietuvā. “Bērni man ir ļoti labi,” to sakot, jubilāres acīs riešas asaras. “Es nevaru sūdzēties par dzīvi, jo bērni mani neaizmirst, allaž piezvana. Visi pret mani ir labi, man ir arī jauka palīdze, jo ar ikdienas darbiem veselības problēmu dēļ pati vairs galā netieku.”
Jubilāre ar īpašu sirsnību runā par mazbērniem, vien bilst: “Man viņi ir tikai trīs!”. Vai tas ir maz? “Bet citiem ir pieci, seši!” pasmaida sirmā kundze. Dēla Ilmāra bērni Iveta un Aigars dzīvo Lietuvā, un vecmāmiņa priecājas, ka Iveta ļoti labi runā latviski, arī viņa ir prokurore Viļņā. Toties Aigaram ar latviešu valodas zināšanu nav tik labi, un vecmāmiņa ar viņu un arī ar vedeklu sazinās krieviski. Gaidīts viesis “Gretēs” ir arī mazdēls Vents.
* * *
Vienu brīdi jubilāre atzīst: nav nekāda prieka tik ilgi dzīvot. Taču vēlāk iebilst, ka dzimšanas diena viņai būs īpaša, jo svētdien ciemos atbrauks bērni, mazbērni un radi, un tā ir labākā dāvana.
