Šis ir stāsts par Baibas dzīvi, kurā daudz prieka un arī dzīvesgudrību viņa guva no sava audžutēva Andreja.
Šis ir stāsts par Baibas dzīvi, kurā daudz prieka un arī dzīvesgudrību viņa guva no sava audžutēva Andreja. Baibai vēl tagad, kad pati jau vecmāmiņa, negribas viņu saukt par patēvu, arī par audžutēvu ne, tikai par tēti. Taču dzimšanas apliecībā ierakstīts īstā tēva vārds un uzvārds. Tomēr bērnam tik nepieciešamo mīlestību un aizsardzību Baiba saņēma no mātes otrā vīra Andreja.
— Kad vecāki izšķīrās, man bija 15 gadu, un es viņu šķiršanos ļoti pārdzīvoju, — tā savu dzīvesstāstu sāk Baiba. — Toreiz es paliku pie tēva, jo māte aizbrauca uz Latvijas otru malu, strādāja par veikalvedi kādā lauku veikalā, kur bija arī labs dzīvoklis. Tēvs par viņu runāja tikai sliktu, neļāva man turp braukt, jo māte, viņa vārdiem sakot, aizskrējusi pie cita vīrieša, kaut arī viņš esot gados vecāks un viņa meita vienā vecumā ar manu māti.
Man gan nekādu iebildumu pret to nebija, taču bija skolas laiks, un es līdz vasaras brīvlaikam pie mātes aizbraukt tā arī nevarēju. Tēvs strikti pateica — ja dosies pie viņiem, atpakaļ nebrauc. Taču es biju viņu šķiršanās iebiedēta un diezgan kautrīga meitene, kurai māte bija mīļa. Atstājusi tēvam atvadu vēstuli, es devos pie mātes un viņas jaunā vīra.
Pamostas naktsvijolēs
Vispirms jau mani apbūra tā vieta, kur viņi dzīvoja. Blakus lauku veikala ēkai bija ezers un pļavas. Apkārtējās zemnieku mājas bija labi sakoptas, cilvēki draudzīgi un dzīvespriecīgi. Veikals bija vieta, kur kaimiņi satikās un par daudz ko izrunājās. Pēc viņu izturēšanās sapratu, ka viņi ciena gan manu māti, gan Andreju. Šiem cilvēkiem neinteresēja viņu personīgā dzīve, tāpēc arī domāju, ka māte un Andrejs toreiz bija ļoti laimīgi. Un viņi tiešām bija laimīgi visus divdesmit gadus, kurus viņiem liktenis bija lēmis būt kopā.
Jūnija beigās bija mana 16. dzimšanas diena. Biju ļoti pārsteigta, kad, pamostoties savā istabā, sajutu brīnišķīgu ziedu smaržu. Izrādās, māte un Andrejs vairākās vāzēs bija salikuši baltās smaržīgās naktsvijoles, kuras tolaik mežmalā ziedēja. Es vēl nekad dzīvē nebiju jutusies kā ziedu gultā… Saņēmu arī mīļus viņu apsveikumus, bet dārgu dāvanu nebija. Toreiz Andrejs man teica: “Baibiņ, es ceru, ka tu nedusmosies, ja saukšu tevi par savu mīļo meitu?”. Es mulsumā neko neiebildu, jo tā mani neviens nekad nebija saucis.
Izveidojas liela ģimene
Tā mēs sākām dzīvot kopā kā viena ģimene. Tēvs apprecējās otrreiz, un es viņu satiku reti. Mātei viņš līdz savai pēdējai stundai nepiedeva, ka viņa aizgājusi pie cita. Dīvaini, bet, cik mīļš un tuvs man bija Andrejs, tik nesimpātiska bija tēva otrā sieva, kura pilnībā atbilda latviešu tautasdziesmās apdziedātajai pamātei.
Andrejs par māti bija 20 gadu vecāks. Viņš bija stalta auguma, kupliem matiem, skaistām acīm, labu balsi un atsaucīgu sirdi. Viņu kopdzīve bija ļoti laimīga. Andreja meita pie mums sāka ciemoties arvien biežāk, tāpat mazdēli. Mēs bijām kā liela, draudzīga ģimene. Viņa īstā meita, par laimi, neapvainojās, kad Andrejs mani sauca par savu mīļo meitu.
Kāpēc es Andreju tā cienīju un pat mīlēju kā tēvu un gudru cilvēku? Viņš man nereti stāstīja, kādam jābūt vīrietim un labam vīram. Tagad zinu, ka viņš vēl bija no tā saucamās džentlmeņu paaudzes, jo uzskatīja, ka sieviete radīta, lai viņu mīlētu, sargātu un par viņu rūpētos.
Izglābj dzīvību
Viņš man izglāba dzīvību, kad, vēl labi nemācēdama peldēt, gandrīz noslīku ezerā. Reiz ziemas sniegputenī, ejot no draudzenes mājās, apmaldījos. Apkārt tikai balts sniegs un tumsa. Andrejs ar savu medību suni mani atrada zem liela bērza jau pussastingušu… Toreiz pārslimoju plaušu karsoni. Biju pat slimnīcā, un arī tur par mani rūpējās galvenokārt Andrejs, jo mans ārsts izrādījās viņa skolasbiedrs.
Andrejs man nopirka balto kleitu vidusskolas izlaidumam. Andrejs arī bija tas, kurš pateica, ka topošais vīrs nav man piemērots. Viņam bija taisnība, jo pēc dažiem gadiem mēs izšķīrāmies.
Tikai dievkociņa atvasīti
Kad sāku patstāvīgu dzīvi, pie manis uz Rīgu pārcēlās arī māte un Andrejs. Salaspilī iekopām zemes gabaliņu, kuru man piešķīra vasarnīcai. Andrejs ar kaimiņu tur uzbūvēja nelielu namiņu, iestādījām augļukokus un daudz daudz puķu. Viņam ļoti patika gladiolas un dālijas, bet visvairāk — dievkociņš. “Kad manis nebūs, iestādi, meit, pie mana kapa dievkociņa atvasīti no mūsu dārza,” tā viņš reiz teica.
Dārza malā kuploja liels bērzs, kad bija karsti, Andrejs vienmēr paklāja zem bērza segu un lika man atpūsties, allaž pajautādams: “Vai tev, meitiņ, tā ir labi?”.
Tikai tad, kad cilvēka vairs nav, mēs saprotam, cik dārgs mums viņš bijis. Andrejs nomira pēc operācijas vēlā rudenī. Visu ziemu uz vasarnīcu neaizbraucu, jo arī māte saslima. Pamazām abas apjautām, cik grūti būs bez Andreja.
Pavasarī, kad pirmo reizi aizbraucām uz vasarnīcu, lielajam bērzam jau bija saplaukušas zaļas lapiņas. Neko nedomājot, pametu uz tā saknēm dvieli un apsēdos.
Pagriezu seju pret vēju un aizvēru acis. Un pēkšņi dzirdēju Andreja balsi — “Vai tā tev, meitiņ, ir labi?”. Tas bija tikai mirklis, kurā es sapratu, ka zaudēta labākā daļa no manas dzīves, tuvojas vecums un nekad neviens man tā vairs nejautās.
Atcerējos viņa pieticīgo vēlēšanos, un nu jau daudzus gadus pie Andreja un arī mātes atdusas vietas zaļo kupls dievkociņa krūms. Tā zaļums un rūgtenā smarža neļauj aizmirst to labo, ko man deva šis tik tuvais cilvēks.
