Tāpat kā daudzi, arī es politiskos notikumus valstī vēroju, bet īpaši par tiem neaizdomājos.
Tāpat kā daudzi, arī es politiskos notikumus valstī vēroju, bet īpaši par tiem neaizdomājos. Apzinos, ka ir lietas, kuras vienkārši cilvēki nevar ietekmēt. Lai gan, no otras puses, valsts taču sastāv no tūkstošiem indivīdu. Tāpēc arī politika skar ikvienu no mums.
Pagājušajā nedēļā uzmanību saistīja tas, kā valdība pieņēma grozījumus vairākos ar valsts drošību saistītos likumos. Lielā steiga bija pārāk uzkrītoša. Man šķiet, ka ir likumi, kurus patiesi vajadzētu pieņemt pēc iespējas ātrāk, bet tos pārāk ilgi apspriež un pat atliek. Toties dažus apstiprina bez lielas izvērtēšanas, diskusijām un dažādu viedokļu uzklausīšanas. Un tieši šī steidzamība bieži vien arī tiek izmantota.
Premjers Aigars Kalvītis palielinājis savas pilnvaras darbā ar drošības dienestiem. Domāju, ka šādu likuma grozījumu varēja pieņemt jaunās Saeimas darbības sākumā, nevis tagad.
Joprojām turpinās diskusijas par piemērotākās kandidatūras izvirzīšanu tiesībsarga amatam. Domāju, ka šāda institūcija mums ir ļoti vajadzīga. Tikai tam, kurš strādās šajā amatā, jābūt neatkarīgam no visām partijām, turklāt cilvēkam, kuram uzticas lielākā daļa sabiedrības. Arī kandidātiem jābūt vairākiem, lai var izvēlēties, nevis katrs iesaka savējo. Par kuriozu jau kļuvis premjera Aigara Kalvīša televīzijā teiktais — es to pazīstu, un to es nezinu. Ar tādu attieksmi tiesībsarga kandidātu izraudzīties nedrīkst.
Uzskatu, ka tiesībsargs cilvēkiem dos drošības sajūtu, jo dzīve pierāda, ka ar pašreizējo institūciju darbu nepietiek. Tādējādi arī tiesas varēs atslogot. Tikai šim darbiniekam jābūt ļoti kompetentam.
Iespējams, ka piemērotāko tiesībsarga kandidātu varētu izvēlēties arī sabiedrība. Tauta pieņem lielākoties taisnīgus un godprātīgus lēmumus.
Referenduma iespēja tiek pieļauta, arī apspriežot Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Arī es to noteikti atbalstu. Protams, vispirms iedzīvotājiem viss ir jāizstāsta, lai informācija ir objektīva. Valstiskā līmenī šajā jautājumā ir viens redzējums, bet iedzīvotāji uz to, iespējams, raugās citādi.
Es uzskatu — tam, kas reiz bija mūsu, mums arī jāpaliek. Tomēr viss vēlreiz pamatīgi jāizanalizē un jāvērtē, kā šādas lietas risina pasaulē. Tam jābūt ļoti tālredzīgam lēmumam. Daudz diskutē arī par Abreni — vai tā mums ir vajadzīga. Ja tā reiz bijusi mūsu valsts teritorija, nevaram domāt — gribam mēs to vai nē. Kas var būt svarīgāks par iedzīvotājiem un zemi, kurā viņi dzīvo! Ja kaut ko mēģina darīt, visu var atrisināt, tikai — par kādu cenu? Neskatoties uz visu, Latvijai ir jāparāda sava stingrā nostāja šajā jautājumā un no prasībām nav jāatkāpjas.
Sākušies janvāra barikāžu dienu atceres pasākumi. To laiku atceros ļoti labi, jo mans vīrs arī tur bija. Tas bija smags laiks, lai gan domāju, ka to atcerēties vajag ar gaišumu, jo barikādes mums bija kā cerības stars. Cilvēku atmiņās notikušais ir optimisma caurvīts, lai arī tajās dienās pietika arī traģisma un neziņas. To uzskatu par labi padarītu darbu. Bailes mums visiem bija lielas, jo nezinājām, kas notiks. Visas naktis pagāja pie radio, lai dzirdētu jaunākās ziņas.
Vīrs kopā ar citiem sargāja “Latvenergo” objektu Ulbrokā. Tagad, kad braucam tam garām, vienmēr to atceramies. Meitas tad bija mazas, bet viņas zina par tā laika notikumiem. Kad situācija vairs nebija tik draudīga, arī es ar bērniem aizbraucu uz Rīgu, un mēs izstaigājām barikāžu vietas. Tur valdīja tāda fantastiska vienotības un drošības sajūta! Tas patiesi bija liels spēks, kas mums visiem deva tik daudz. Tā ir mūsu vēsture, kas jānodod no paaudzes paaudzē un tādējādi bērniem jāmāca būt savas dzimtenes patriotiem.
Šobrīd gan barikāžu dienu atceres pasākumos nepiedalāmies. Vairāk to darām domās.
Joprojām dzirdam daudz satraucošu ziņu par gājējiem, kuri notriekti uz ceļa. Vienā dienā pat nepilnas stundas laikā cieta septiņi cilvēki. Atbalstu sodu palielināšanu par to, ka nelieto atstarotājus. Arī es kā autovadītāja bieži vien redzu, ka cilvēki iet pa ielu bez atstarotājiem, un viņus patiesi neredz, jo arī ielas mums lielākoties ir tumšas. Tāpat jābūt autosēdeklīšiem, jo tas ir mūsu bērnu drošības labad.
Šobrīd runā par to, ka pirmsskolas izglītības iestādēs vajadzētu palielināt bērnu skaitu grupās. Žēl, protams, ka savulaik tik daudzus bērnudārzus likvidēja, bet, kas izdarīts, tas izdarīts, tāpēc jādomā, ko darīt tālāk.
Bērnu skaita palielināšana grupās ir viens no risinājumiem, bet tad vajag arī citādu darba organizāciju, un noteikti jāpalielina arī darbinieku skaits. Protams, katrā rajonā un iestādē situācija ir atšķirīga.
Laukos rindas bērnudārzos noteikti ir mazākas nekā lielākajās pilsētās, tomēr šī problēma ir aktuāla visur. Arī mums ir bijuši gadījumi, kad vieta bērnudārzā vecākiem nepieciešama nekavējoties, bet ne vienmēr katru vēlmi varam apmierināt. Bērnu skaita palielināšana grupās ir radikāls solis, bet tas ir vismaz kaut kāds risinājums. Tam gan nevajadzētu būt ilglaicīgam, jādomā par citām iespējām, arī jaunu bērnudārzu atvēršanu.
Kopumā, šķiet, jaunais gads sācies labi. Arī manā ģimenē ir dažādi priecīgi notikumi, un ir sajūta, ka šis gads būs jauks. Laika apstākļi Latvijā tagad gan tādi interesanti. Tomēr tā mums ir iespēja izbaudīt, cik daba ir atšķirīga, un tas ir labi. Man patīk šis vējainais laiks. Katrā lietā var atrast kaut ko priecīgu. Gaidu pavasari, bet domāju, ka ziema mūs vēl pārsteigs.
