Jau vairākus gadus aizkrauklieša Pētera Purviņa aizraušanās ir akmeņi un senlietas.
Jau vairākus gadus aizkrauklieša Pētera Purviņa aizraušanās ir akmeņi un senlietas. Dārzs aiz Purviņu ģimenes mājas ir pilns brīnumainu veidojumu, bet pagrabā saimnieks iekārtojis pats savu muzeju.
Iztīra ceļmalas
Skatoties uz Pētera kunga darinātajām lietām, acis pārsteigumā ieplešas — ko spēj paveikt cilvēks ar izdomu un prasmīgām rokām! Pa Purviņu ģimenes dārzu un māju var staigāt kā pa muzeju. Sieva Valentīna joko: “Aizkraukles rajonā nav nevienas ceļmalas, kur Pēteris nebūtu akmeņus lasījis. Sakrauj busiņā un ved mājās.”
Pagalma vienā malā Pētera kungs izbūvējis koka terasi, kurai līdzās paša rokām uzmūrēts dārza kamīns. Saimnieks stāsta, ka vienas detaļas tam gan vēl pietrūkst. Viņš vienā kamīna sānā iecerējis piestiprināt dekoratīvus dzirnavu spārnus. Turpat netālu vēl viens akmeņu veidojums, kurā pavasarī plānots iestiprināt vērpjamā ratiņa riteni, izveidojot nelielu ūdensdzirnavu kopiju, savukārt dārza otrā galā savdabīgu ūdenskritumu veido akmens krāvumā iestiprināta koka muca.
Un tam visam pa vidu glīta nojume, kura gan sākumā celta kā veļas žāvētava, bet nu pārtapusi par vietu, kur vasarā ģimenei pulcēties pie lielā saimes galda. Ap nojumi salikti seni darbarīki. Raugoties uz tiem, Pētera kungs atceras, kā pats ar kādu no šiem rīkiem zemi aris vai irdinājis biešu vagu starpas.
Ilgās pēc Staburaga
Purviņa kunga dzimtās mājas “Lakstīgalas” bija Seces pagastā, netālu no Staburaga klints, un toreiz tā bija skaistākā vieta Latvijā. Iespējams, atmiņas par Daugavas dzelmē dusošo klinti ir viens no iemesliem, kāpēc šodien Purviņu sētā top līdzīgi veidojumi.
“Pirmos no akmeņiem mūrētos sētas stabus ieraudzīju Jēkabpilī, un man tie ļoti iepatikās. Mēģināju līdzīgus veidot arī pats. Pirmie mēģinājumi bija vasarnīcā. Sākumā uzmūrēju sētas stabus, vēlāk tos nojaucu un, kā smejas ģimene un kaimiņi, uzcēlu ap vasarnīcu Ķīnas mūri. Kad vasarnīcu nolēmām pārdot, manus “nedarbus” ieraudzīja kāda dāma no Francijas, un viņai tie ļoti iepatikās. Viņa nopirka mūsu vasarnīcu, bet mēs tikām pie nepabeigtas jaunbūves, un es atkal visu sāku no sākuma,” stāsta saimnieks.
Sētas dekoratīvie stabiņi, uz kuriem nostiprināti apgaismes ķermeņi, veidoti, ar akmeņiem apmūrējot caurules. Katram veidojumam Purviņa kungs piemeklē atbilstošākos akmeņus. No lielākajiem veidots piebraucamais ceļš un grīdas klājums nojumē, ar tādiem apmūrēti arī mājas pamati, vidēja lieluma akmeņi izmantoti kamīnā un ūdenskritumos, bet mazākie — stabiņu apmūrēšanai.
Biljarda vietā senlietu krātuve
Vēl lielāks pārsteigums Purviņu ģimenes viesus sagaida mājas pagrabā. Tur ir vēl viens Pētera kunga mūrētais kamīns, bet līdzās tam telpa, kuru varētu dēvēt par senlietu muzeju. Sākumā Pēteris tur gribējis nolikt biljarda galdu, bet tad sācis domāt, ko likt plauktos pie telpas sienām. Radās doma no lauku mājām Secē uz šejieni pārvest senlietas, kas gadiem glabājās “Lakstīgalās”.
Kad telpas vienā galā bija tapuši divi nelieli akmens baseini ar ūdenskritumiem un izvietoti nospodrinātie, nokrāsotie un nolakotie darbarīki, lukturi, radioaparāti un citas lietas, biljarda galdam vietas vairs nepietika. Izrādot šo senlietu krātuvi, saimnieks cilā vienu lietu pēc otras un stāsta, ka ne tikai viņa senči, bet arī pats ar tādiem darbarīkiem jaunībā strādājis — pratis ar ratiņu vērpt, kult sviestu, mācījies pie petrolejas lampas un gludinājis ar pletdzelzi. Pēteris domā, ka daudzi jaunieši mūsdienās daudzus no šiem priekšmetiem nepazīst un nezina, kam tie domāti. Tāpēc viņa savāktās lietas kādreiz varbūt varētu kalpot kā mācību priekšmeti bērniem, lai iepazītu savu senču darba kultūru.
Iekārtojot senlietu krātuvi, Pēteris tā aizrāvies, ka nu jau ir gatavs doties ekspedīcijā uz laukiem citviet Latvijā, lai papildinātu savu kolekciju.
Pats saimnieks reizēm ienāk šajā telpā, ieslēdz atskaņotāju un uzliek kādu skaņuplati no samērā plašās kolekcijas. Mirklis rāmas atpūtas savā muzejā viņam dod spēku jauniem darbiem. Tad atkal var doties uz blakustelpu, kur kaudzē sakrauti vasarā savāktie akmeņi, un prātot, ko neparastu radīt par prieku sev un līdzcilvēkiem.
