Vēderdejas ir vienas no pirmajām dejām pasaulē, taču nav vienota uzskata, kur tās radušās — Marokā, Ēģiptē, Libānā vai Turcijā.
Vēderdejas ir vienas no pirmajām dejām pasaulē, taču nav vienota uzskata, kur tās radušās — Marokā, Ēģiptē, Libānā vai Turcijā. Jau senatnē sievietes savā starpā sazinājās ar dejas palīdzību, tā izsakot savas sāpes, priekus, pārdzīvojumus. Vēderdeja pamatā ir senā ēģiptiešu auglības rituāla deja, ko dejoja kāzās, uzskata arī, ka šī deja sagatavo sievieti dzemdībām. Gadu simtu laikā tā papildināta un modernizēta, un vēlāk tā kļuvusi par izklaidi un vizuālo baudījumu ne tikai pašām dejotājām, bet arī vīriešiem. Šī deja simbolizē seksualitāti, sievišķību.
Sievietēm vēderdeja ir īpaši iesakāma — tā tonizē un atbrīvo vēdera muskulatūru, nostiprina reproduktīvo orgānu darbību, uzlabo asinsriti, padara elastīgāku un vingrāku mugurkaulu, aizkavē novecošanās procesu. Pēc rakstura deja ir sievišķīga, vijīga, eleganta un dzīvespriecīga. Tā ir deja — terapija. Dejojot — apļojot un vingrinot ķermeni — organismu it kā “izmasē” no iekšpuses. Tas ļauj atbrīvoties no saspringuma, rada pozitīvas domas. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka šajā dejā māca pareizi elpot, labi pārvaldīt un apzināt savu ķermeni.
Eksotika arī Aizkrauklē
Arī Latvijā vēderdejas jau vairākus gadus ir popularitātes virsotnē. Rīgā pirms sešiem gadiem izveidots eksotisko deju centrs “Alegria”. Sākumā deju horeogrāfijas apraksti un mūzika vesta no Ēģiptes, arī skolotāji prasmi apguvuši Ēģiptē, Vācijā, Somijā, Igaunijā un tepat Latvijā. Eksotisko deju centrs “Alegria” noslēdzis telpu īres līgumu ar Aizkraukles bērnu un jauniešu centru, un jau otro gadu tur notiek nodarbības vēderdejās. Šogad dejo jau divas grupas, un tajās ir dažādu vecumu un profesiju pārstāves. Iesācēju pulciņā ir vairāk nekā divdesmit dāmu, jau otro gadu šim vaļaspriekam uzticīgas ir vēl 12 dejotāju ne vien no Aizkraukles, bet arī no Skrīveriem, Jaunjelgavas un Kokneses. Patlaban Aizkrauklē nodarbības vēderdejās vada eksotisko deju centra “Alegria” skolotāja Elīna Laube.
Bez konkurences un skaudības
Elīnas kundze atklāj, ka sākumā, kad pašas bērni vēl bija mazi, uz vēderdeju nodarbībām gājusi kā uz treniņu, aerobiku un nebijis pat domas tām pievērsties profesionāli. “Vēlāk iespējas pašas “nāca pretī”, šīs dejas iepatikās un aizrāva arvien vairāk,” saka Elīna Laube. “Turklāt nekas nespēj aizstāt tās emocijas, kuras gūstu, kad esmu kaut ko iemācījusi savām meitenēm, kad redzu, ka viņas var.”
Kādas ir Elīnas kundzes audzēknes? “Dažādu vecumu, bet man ir paveicies, jo viņas visas ir ļoti jaukas,” saka skolotāja. Jaunākajai skolniecei ir 13 gadu, vecākajām — pāri piecdesmit. Arī Aizkraukles grupā dejo gan meita un māte, gan mazmeita un vecmāmiņa, un viņām visām tas lieliski izdodas. “Šajās dejās nav konkurences, nav skaudības, jo mācās viena no otras un atbalsta cita citu. Galvenais ir vēlēšanās sajust un atraisīt sevī sievišķību un vēlēšanos kustēties austrumu tautu mūzikas vai bungu ritma pavadījumā. Taču esmu pārliecinājusies, ka sākumā grūtāk ir tiem, kuri ilgstoši dejojuši tautiskās vai sarīkojumu dejas, jo augums ir stingrs, trenēts, un ir grūti atvērties.
***
Daži ieteikumi tām, kuras vēlas dejot:
* lai dejotu vēderdejas, nav nepieciešamas īpašas iemaņas, arī absolūtā muzikālā dzirde nav vajadzīga;
* apģērbs vēderdeju nodarbībām nepieciešams brīvs — lai varētu brīvi strādāt ar savu ķermeni. Var ģērbt svārkus vai bikses, vēlams atsegts vēders. Elīna Laube gan bilst, ka naba ir cilvēka enerģētiskais centrs un, dejojot publikai, nabu labāk nosegt ar spīguļiem, rotājumiem. Ap gurniem vajadzētu apsiet bārkstainu lakatu vai šalli, kas, strādājot ar gurniem, šūpotos un dotu vajadzīgo vēderdeju izjūtu;
* dejojot vēderdejas, kājās jāauj vieglas čībiņas, zeķītes vai jādejo basām kājām;
* treniņi Aizkrauklē ir divas reizes nedēļā.
