Baiba, skolotāja — Kopā ar draugu apmeklējām viņa paziņu rīkoto ballīti pirtī. Es nevienu no šiem cilvēkiem īpaši nepazinu, un arī viņi par mani neko nezināja.
Baiba, skolotāja
— Kopā ar draugu apmeklējām viņa paziņu rīkoto ballīti pirtī. Es nevienu no šiem cilvēkiem īpaši nepazinu, un arī viņi par mani neko nezināja. Kā jau tādos pasākumos, viens otram neko nejautāja, vien līksmojās, iedzēra arī kaut ko stiprāku. Drīz vien ievēroju kāda gados vecāka vīrieša man pievērsto uzmanību. Viņš vēroja mani, nekaunīgi skatījās ne vien acīs, bet demonstratīvi nopētīja no galvas līdz kājām. Drīz vien viņš lūdza mani uz deju, un es dabūju dzirdēt diezgan erotiskus komplimentus par savām glītajām kājām un citām ķermeņa daļām. Vainīgs bija vai nu viņa izdzertais alkohola daudzums vai arī mans smaids, ar kuru patiesībā bija domāts: “Nav ko ņemt galvā cilvēku, kurš nesaprot, ko runā.” Acīmredzot mans jauniegūtais pielūdzējs to pārprata un kaisli man ausī iečukstēja: “Gaidīšu tevi pirtiņā!”. Pierunāju draugu doties mājup, jo man šī uzmanība ne pārāk patika.
Labākais gan sekoja pēc tam. Pēc pāris mēnešiem sākās skolas gads, un es tiku pie savas audzināmās klases. Drīz aicināju vecākus uz pirmo sapulci. Ienācu klasē un starp mammām pamanīju arī pāris tēvu. Viens no viņiem, mani ieraudzījis, manāmi nosarka. Mans svinību pielūdzējs! Izlikos, ka viņu neatceros, un uz solu, kurā viņš sēdēja, centos neskatīties.
Kārlis, strādā lielā uzņēmumā
— Kolektīvā atzīmējām kāda kolēģa jubileju. Bija bagātīgi klāts galds, ap kuru visi sēdējām un cienājāmies. Vienam šķīvis uz galda, citam rokās, un pats piemeties uz dīvāna maliņas. Visi jautri čaloja un ēda, kad kāds kolēģis pacēla šķīvi un… to nolaizīja. Gluži kā suns pēc maltītes. Mēs visi saskatījāmies, taču neviens neko neteica. Vēl kādu mirkli telpā valdīja savāds klusums…
Raivis, students
— Kā jau daudziem mana vecuma jauniešiem, arī man piemīt netikums čatot internetā. Reiz virtuāli iepazinos ar diezgan sakarīgu sarunubiedreni. Viens otra īsto vārdu un vecumu nezinājām, jo sarakstījāmies ar nikiem, un mūsu virtuālā draudzība ievilkās diezgan ilgi. Kādas tēmas tik mēs izrunājām! Par attiecībām, pieredzi, draugiem, un es mēdzu viņai aizsūtīt arī diezgan intīmas un piedauzīgas vēstulītes. Piemēram, reiz es pajokoju, vai viņa negrib pamēģināt grupveida seksu, un pat vēl trakākas lietas.
Reizēm liktenis izspēlē drūmus jokus. Iepazinos ar kādu jauku meiteni, un viņa mani iepazīstināja ar savu ģimeni. Īpaša jau sākumā man šķita draudzenes vecmāmiņa, viņai ļoti piestāvētu apzīmējums “vārdi kabatā nav jāmeklē”. Jokojām un smējāmies par visu ko, un brīžiem mani pārņēma sajūta, ka šādus teicienus esmu kaut kur dzirdējis. Tad atraktīvā vecmāmiņa sāka stāstīt par saviem piedzīvojumiem virtuālajā pasaulē… “Ziniet, viņš man pat grupveida seksu piedāvāja, bet es viņam neatzinos, ka man drīz būs septiņdesmit.” Lieki piebilst, ka tovakar parunāt vairs nevarēju un arī uz draudzenes jautājumu: “Kas noticis?” atbildēju diezgan samocīti. Atzīties savos interneta “sakaros” nevienam līdz šim neesmu spējis.
Guna, sekretāre
— Kādā saviesīgā pasākumā apsēdāmies pie galda, un man blakus iekārtojās pazīstams precēts vīrs, viņam otrā pusē — sieva. Viņi mums bija tādi kā ģimenes draugi. Pēc brīža sajutu vīrieša roku uz sava ceļgala. Tādās situācijās ir svarīgi saglabāt savaldību, uzmetu noraidošu skatienu, un viņš saprata. Tobrīd man laikam tomēr bija lielāks kauns nekā viņam. Tā man bija arī mācība, ka šo cilvēku līdz šim neesmu īsti pazinusi, un diez vai viņu var saukt par draugu.
