To cilvēku es satiku auto busā. Kaut bija daudz brīvu vietu, viņš apsēdās blakus tieši man.
To cilvēku es satiku auto busā. Kaut bija daudz brīvu vietu, viņš apsēdās blakus tieši man. Es vēl toreiz klusībā piktojos par to, jo man patīk ilgāku braucienu laiku lietderīgi izmantot — palasīt, padomāt, parisināt krustvārdu mīklas. Tukša salmu kulšana nav manā garā, arī ar pazīstamu cilvēku, kur nu vēl ar svešinieku. Taču šoreiz izvēles nebija, un es “iedūru degunu” žurnālā.
Padzīvojušais vīrietis kādu laiku nemierīgi knosījās, līdz tomēr iedrošinājās sākt sarunu. Esot no laukiem, tikko pārdevis māju, braucot uz Ogri noformēt papīrus. Arī dēls no Rīgas atbraukšot, lai tūlīt var naudiņu viņa bankas kontā ieskaitīt. Vīrietis slavēja savu izglītoto dēlu, kurš pēc augstskolas beigšanas strādājot slavenā ārzemju firmā un labi pelnot. Esot precējies un gribot netālu no Rīgas celt māju. Lai nevajadzētu ņemt kredītu, tēvs pārdevis savu mežu un zemi, atstājot tikai pagalma tiesu ap veco māju. Vēlāk dēls pierunājis pārdot arī māju, jo tāpat ņemšot tēvu pie sevis. Tagad nu esot brīvs kā putns debesīs. Sieva jau viņā saulē, vairāk bērnu viņiem nav.
Klausījos vecā vīra stāstā un māju ar galvu. Viņš jau arī nemaz negaidīja, lai kaut ko atbildu vai iesaistos sarunā. Šķiet, tikai gribēja ar kādu izrunāties. Varbūt sirdi atvieglot, varbūt dalīties priekā vai šaubās. Klausījos un domāju: labs tēvs, gādā par dēlu, gatavs savam bērnam visu atdot. Arī dēls, pēc tēva vārdiem, tāds pats. Vecumdienās tēvu aprūpēs, neļaus dienas vadīt vientulībā. Prieks par tādu ģimeni.
Vecais vīrs izkāpa Ogrē, es braucu tālāk uz Rīgu. Devos ikdienas gaitās, kārtoju daudz dažādu lietu un par rīta sarunu drīz vien aizmirsu. Nebija jau tajā nekā tāda, ko būtu vērts atcerēties. Tomēr, izrādās, tā vis nebija.
Pēc dažām nedēļām, no rīta atnākot uz darbu redakcijā, mani kāds jau gaidīja. Aicināju kabinetā un biju pārsteigta: tas bija tas pats vīrs, ar kuru braucām kopā autobusā. Viņš gan mani neatcerējās, jo laikam nemaz nepievērsa uzmanību, kam izkrata sirdi. Kas tad šo vīru atvedis uz redakciju? Cerība saņemt palīdzību. Viņš dzīvojot Aizkraukles rajonā, bet īpašumi bijuši Ogres rajonā. Tāpēc arī braucis uz Ogri. Visu izdarījis, kā ar dēlu sarunāts, īpašuma dokumentus un naudas lietas nokārtojis un ar nelielo mantību gribējis braukt pie dēla. Taču dēls tēvam piedāvājis doties uz … pansionātu. Māja vēl tik ātri nebūšot gatava, dzīvoklī sieva negribot večuku ņemt, un nekas cits tad nu neatliekot.
Zemi tēvs pārdevis, māju vairs nav, visa mantība — pāris nobružātu čemodānu ar veļu, drēbēm un vecām fotogrāfijām, jo dēls piekodinājis neko lieku līdzi neņemt. Kā stāvējis, tā arī no mājām aizgājis, iedzīvi par kapeikām kaimiņiem izpārdodot. Ko viņam tagad darīt?
Mēs ilgi runājāmies. Ko vairs līdzēja sūkstīties. Ne zemi, ne mežu, ne māju atpakaļ vairs nedabūt. Kā palīdzēt? Nokaunināt dēlu? Vai tas ko dos? Un tās taču ir katra privātās lietas, kurām likuma pantu nepiemērosi. Jutos absolūti bezspēcīga.
Rakstu šīs rindas un zinu, ka dēls tās neizlasīs, un, ja arī izlasītu, vai tās viņa sirdi iesildītu? Ceru vienīgi, ka citi savus bērnus bezgala mīlošie vecāki nerīkosies tā, kā šis vecais vīrs. Arī tad ne, ja par savu bērnu labo sirdi nav ne mazāko šaubu, jo viņi jau pasaulē nedzīvo vieni, un kāds cits viņus reizēm spēj ietekmēt pilnīgi ačgārni, nekā vēlētos tēvs vai māte.
