Esmu bieži domājusi par to, kas vislabāk raksturo vietu, no kurienes es nāku — Pļaviņu pilsētu un tās apkārtni.
Esmu bieži domājusi par to, kas vislabāk raksturo vietu, no kurienes es nāku — Pļaviņu pilsētu un tās apkārtni. Protams, visi zinām Zviedru skanstis, Gostiņus ar to seno vēsturi, no dolomīta celtās Pļaviņu ēkas, kurām katrai sava vēsture. Ja tā padomā, ir vēl daudz kas. Tomēr tie vairāk ir nosaukumi, bet ne tādi objekti, kurus pieminot cilvēki apbrīnā šūpotu galvu.
Tāpēc man ir liels prieks, ka šogad gandrīz pie pašas Klintaines pagasta un Pļaviņu pilsētas robežas sāka strādāt jauns uzņēmums, kurā ne tikai cep maizi, bet domā arī par to, lai šai vietai piesaistītu pēc iespējas vairāk apmeklētāju.
Kad “Liepkalnu” maiznīca vēl bija tikai iecere, man tas šķita kā brīnums — laikā, kad piedzīvojam daudzu šīs nozares uzņēmumu slēgšanu, kāds tādu sāk būvēt no pašiem pamatiem!
Man bija iespēja itin bieži “no iekšpuses” redzēt, kā top “Liepkalni”. Ik dienu telpās un ārā kaut kas mainījās un tuvināja šo vietu tai vīzijai, kādu to redzam šodien. Iespējams, arī tāpēc tā man kļuvusi tik tuva, un es pievienojos tiem, kuri to dēvē par savējo. Tā ir daļiņa no pasaules, kurā mēs dzīvojam.
Ikdienā dodoties uz darbu Aizkrauklē, šis objekts ir kā pieturas punkts cilvēku skatiem. Tad nereti var dzirdēt kāda sajūsmināta līdzbraucēja saucienu: “Redzēji, kāda tur terase? Skaties — “atlidojušas” arī divas dzērves! Nudien būs jāpiestāj to visu aplūkot.” Un tādu cilvēku ir daudz, kuri, maizes smaržas apdvesti, nesteidz prom, bet labprāt pakavējas maiznīcas teritorijā.
Man tas šķiet labs uzņēmējdarbības piemērs, kad pamazām diezgan necila vieta pārvērsta pievilcīgā vidē. Turklāt saimnieki atraduši un gaismā cēluši arī savu “rozīnīti” — Lokstenes pilskalna vēsturi, kas cieši saistīta ar vietu, kur tagad ir “Liepkalni”. Katra sen aizmirsta leģenda kļūst dzīva, ja to aizraujoši pastāsta. Tāpēc nav grūti iztēloties, ka tur, kur tagad “tek” šoseja, kādreiz burbuļoja maza upīte.
