Vēl pirms dažiem mēnešiem uz Pūkas sugasbrāļiem raudzījos ar skepsi.
Vēl pirms dažiem mēnešiem uz Pūkas sugasbrāļiem raudzījos ar skepsi. Man tie pūkaiņi diez ko nepatika. Un vēl vairāk nepatika tantiņas, kuras pie kāpņutelpu durvīm vai pagrabu vēdlodziņiem baroja “miskastniekus” — paaudzi pēc paaudzes.
Taču, kad kafijas ar pienu krāsas radījums no kolēģes “piespēlētās” fotogrāfijas divas dienas manī raudzījās savām debeszilajām ačelēm, mana sirds neizturēja. Iesaucos: “Es viņu gribu!”. Tas bija nopietns lēmums, ko biju rūpīgi apsvērusi, jo, kā teica Mazais Princis, — mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Tā mūsu mājās ienāca Pūka, pirmais kaķis manā mūžā. Jaunais ģimenes loceklis kļuvis par manu šīgada nozīmīgāko notikumu.
Paziņas jautā: laikam esi iegādājusies kādu šķirnes kaķi? Lepni atbildu: jā, “Valles žogmales strīpaino”. Mans izcilnieks nācis no kārtīgām lauku mājām, pilsētā paglābjoties no kaķu “jūrskolas”.
Rūpes un arī prieku, ko sagādā šis mazais radījums, protams, nevar salīdzināt ar kārtējā ceļojuma iespaidiem, augstskolā vai darbā gūtajiem panākumiem. Arī tas sniedz gandarījumu, bet šīs emocijas atnāk, kādu brīdi ir un tad izzūd. Taču minča, kurš arī brīdī, kad rakstu šīs rindas, ar ķepu manīgi meņģē pildspalvu, buča septiņos no rīta modinātāja vietā man ir šodien, būs rīt, parīt un aizparīt. Šī mīlestība neizplēnēs.
Mūsu mājās bez viņas nenotiek nekas. Kopā top raksti avīzei, mājasdarbi augstskolai, no pirmās līdz pēdējai lapai tiek izlasīts mans iecienītākais žurnāls. Gandrīz katru dienu kāds mīlestības apliecinājums sarkanu švīku veidā paliek arī uz rokām vai kājām. Taču, neskatoties uz nerātnībām, šī mazā būtne nomierina pēc smagas darba dienas, māca būt pacietīgai, nebārties par sīkumiem. Ir anekdote: suns domā — ja saimnieks mani baro, viņš ir Dievs, kaķis domā — ja saimnieks mani baro, es esmu Dievs. Lai tā arī būtu. Taču, kad šī Dieva radība ieraušas klēpī un sāk murrāt, visas bēdas aizmirstas.
Un jau vairākus mēnešus citādi raugos arī uz tantiņām, kuras baro pagraba minčus.
