Šogad man izdevies sastapt ļoti daudz gaišu un labestīgu cilvēku, kuru dzīvesprieku un izturību var tikai apbrīnot.
Šogad man izdevies sastapt ļoti daudz gaišu un labestīgu cilvēku, kuru dzīvesprieku un izturību var tikai apbrīnot. Taču nekas man nespēj sagādāt vairāk prieka, kā iespēja būt dabā un paša acīm skatīt tās meža dzīves ainiņas, kas ikdienā mums paliek nepamanītas.
Pamazām krēsloja. Pa dienu slēpušies krūmos, tuvīnajā pļaviņā pamazām savu vietu ieņēma palsi miglas vāli. Taču tad mākoņi pašķīrās, un visa pamale pielija dīvainas oranžas gaismas. Tajā brīdī pļaviņas tālākajā stūrī kaut kas nokrakšķēja. Saplūdu ar tuvākā koka stumbru un gaidīju, līdz nācējs parādīsies. Pēc dažiem mirkļiem pļaviņā iznāca liela aļņu govs. Nekad agrāk šo majestātisko dzīvnieku nebiju tik tuvu redzējis.
Taču tas vēl nebija viss. Kamēr lielais, varenais dzīvnieks uzmanīgi ošņāja gaisu, mežā atkal kaut kas nobrakšķēja, un pļaviņā izskrēja mazs alnēns. Paskatījies uz māti, viņš draiski izmeta slaidu loku, šļakstinādamies peļķēs gluži kā nerātns puišelis. Māte nesteidzīgiem soļiem devās pāri pļaviņai un, sameklējusi garšīgāku zāles ceru, sāka nesteidzīgi ēst. Mazais alnēns nespēja rimties. Viņš spriņģoja pa pļavu, līdz pieskrēja man pavisam tuvu. Mūs šķīra vien bebru pārplūdinātais grāvis un daži metri. Mazais apstājās un raudzījās manī lielām brūnām acīm. Uzmanīgi grozīja savas lielās ausis un ostīja gaisu.
Vēl ciešāk pieplaku koka stumbram un centos gandrīz neelpot, lai neaizbiedētu dzīvniekus. Alnēns ieīdējās, un, grozot galvu, pāris soļu uz manu pusi panāca arī alniene. Tā viņi abi brīdi stāvēja, rietošās saules apspīdēti. Skatījāmies viens otram acīs, un es varēju tikai apbrīnot šos skaistos, cēlos dzīvniekus. Kas zina, vai kaut ko tik skaistu man lemts vēl kādreiz ieraudzīt. Mirkli pakavējušies, viņi devās projām, kā nieku šķērsojot dziļo grāvi un pazūdot tuvējo krūmu biezoknī. Vēl labu brīdi varēja dzirdēt viņu soļus, kas pamazām attālinājās.
