Pirms gadumijas Veronika Markova Aizkraukles pagastā svin savu 60. dzimšanas dienu.
Pirms gadumijas Veronika Markova Aizkraukles pagastā svin savu 60. dzimšanas dienu. “Mūsu Veriņa” — tā viņu sauc vietējie. Gan tie, kuri dzīvespriecīgo sievieti pazīst kopš jaunības, gan vismazākie aizkrauklieši, kuri viņu satiek Aizkraukles pagasta sākumskolas ēdnīcā, kur Veronikas kundze ir pavāres palīdze.
Pēc Dzērbenes lopkopības skolas beigšanas Veroniku uz Aizkraukles kolhozu par kontrolasistenti aicināja priekšsēdētājs Jānis Ozoliņš. Tas bija gandrīz pirms 40 gadiem. Dzīvesvietu jaunajai speciālistei ierādīja lauku mājās “Burtniekos”, un māju saimniece viņai kļuva kā otrā māte, kurai jāpieskata jauna meitene.
Vīrs pārāk greizsirdīgs
— Man bija jāpārbauda vairāk nekā 300 govju, un manas darbaudzinātājas bija Anna Šūmane un Herta Liepiņa. Cilvēki Aizkrauklē bija sirsnīgi un draudzīgi, tāpēc nolēmu palikt te dzīvot, — atceras Veronikas kundze.
Drīz vien Veronika iepazinās ar vietējo puisi Andri Markovu, kurš bija atgriezies no dienesta armijā. Arī viņa mātei Veronika iepatikusies, un abas ļoti labi satikušas līdz vīramātes pēdējai dzīves dienai.
Kad Veronika un Andris apprecējās, viņiem piedzima meitas Inga un Dace. Meitenes kopš mazotnes auga patstāvīgas. Veronika meitas nekad nebārusi, tēvs gan bijis stingrs, neļāvis pat iet uz ballēm, taču meitenes tāpat aizlavījušās.
— Andris bija labs tēvs un vīrs, tikai ļoti greizsirdīgs. Es nevienā sarīkojumā nedrīkstēju dejot ar kādu citu, ja viņš bija blakus. Tāpēc mēs arī nekur daudz negājām, dzīvojām mājās un strādājām, lai vairāk nopelnītu un izskolotu meitas, — saka jubilāre.
Mazbērns tikai viens
Nu viņas Andris un arī vīramāte jau kapu kalniņā. Ne jau vienmēr Veronikas dzīves ceļā tikai puķes ziedējušas. Pēc kolhoza likvidācijas viņa vairākus gadus palika bez darba. Tā gribējās būt cilvēkos. Šķita, ka nevienam vairs nav vajadzīga. Tad pirms gada viņu uzaicināja strādāt pagasta sākumskolas ēdnīcā. Tagad Veronika ir laimīga, jo darbs patīk, arī kolektīvs saticīgs, un bērni viņu sauc par Veriņu.
Veronikas kundze savā trīsistabu dzīvoklī mīt kopā ar meitu ģimenēm.
Mazdēliņš gan ir tikai viens, taču viņš omītes sirdī ieņēmis vislielāko vietu. Tikai reizi abi sastrīdējušies, jo Matīss, gribēdams omītei palīdzēt, piebēris cepumu mīklai sāli. Omīte viņu sarājusi, un zēns secinājis, ka viņu nemīl. Tomēr drīz atzinis, ka bāriens bijis pelnīts, un abi atkal salabuši.
Pavisam “friša”
— Lai arī nu ir algots darbs, tomēr nevaru šķirties no govs Cielavas, jo visiem garšo viņas piens. Varētu pienu pirkt, jo sienu sarūpēt nav viegli, taču pat kaimiņi, kuriem dodu pienu, lūdz govi nepārdot, — saka Cielavas saimniece.
Kad jautāju, vai 60 gadu ir jūtams vecums, jubilāre smejas. “Tāda pati biju arī 50 gadu vecumā. Kāds aizkrauklietis nesen man saka — ko tu stāsti, ka tev 60, tu esi tik “friša”, ka prieks skatīties. Tie gadi pasē nav pareizi ierakstīti!”. Tā, lūk!
Veronikas kundze atzīst, ka cilvēks acīmredzot izskatās tik labi, cik labi jūtas. Kas viņai nekaiš? Meitas gatavo ēdienu un sakopj māju, palīdz mātei, kur vien var. Znots Valdis ar auto aizved, kur viņa vēlas, arī uz dzimto Latgali.
Justs sviedru sūrums
— Ja dzirdu, ka daži sūdzas par smagu darbu, klusībā domāju, ka viņi tādu nav redzējuši. Mūsu paaudze to izbaudīja kolhozu fermās un laukos. Kad slaucu govis, jau četros biju fermā, bet mājās tiku vēlu vakarā. Strādājām un nevaimanājām, varbūt tāpēc tagad vieglāk dzīvot, jo zinu, cik sūri ir sviedri, smagus darbus strādājot, — teic dzīvespriecīgā kundze.
Jubileju viņa svin vairākas dienas, jo radu saime ļoti kupla un visi reizē nevar atbraukt. Veronika ir otrā meita deviņu bērnu ģimenē, tagad visiem ģimenes, un kur tad vēl vīra radi. Veronikas kundzei allaž blakus ir arī abas draudzenes — Ausma Bāliņa un Ludmila Elksne.
