Ceturto Adventes sveci viņa vairs neiededza…
Rudens sīvums vasaru lauza,
Vēji grib smiltājā aprakt šo mūžu,
Bet saules sēkliņa nepazūd —
Mūžīga paliek gaisma iesētā.
(L. Brīdaka)
Ceturto Adventes sveci viņa vairs neiededza…
21. decembra rītā saņēmām skumjo vēsti, ka stājusi pukstēt Vilmas darbīgā sirds.
Viens otram taujājām, kur viņa ņēma tik daudz spēka un enerģijas? Savā mūžā Vilma tika darījusi daudz un dažādus darbus, viņa vienmēr bija dzīvespriecīga, izcēlās ar organizatores spējām, katru darbu veica ar lielu atbildības izjūtu. Par mūžā paveikto viņa nopelnīja daudz pateicību un apbalvojumu.
Vissakoptākais pagalms un tā apkārtne, viskrāšņākie ziedi bija “Ādmiņos”, visgaršīgākās ogas, āboli — Vilmas grozā, visvairāk Staburaga ļaužu bija sēdējuši pie viņas klātajiem galdiem. Vissiltākā un spožākā Jāņuguns tika kurta Ādmiņkalnā. Un visam klāt Vilmas neizmērojamais dāsnums un viesmīlība.
Vilma Apsalone ar savu degsmi vienmēr aicināja līdzcilvēkus darboties Vīgantes parkā, respektēt un saglabāt vēsturiskās liecības par aizgājušajiem laikiem, būt aktīviem un piedalīties Staburaga pagasta sabiedriskajā dzīvē.
Vilma mīlēja dziesmas, mūziku, grāmatas. Viņa bija dzīvesgudra sieviete, padomdevēja vairākām mūsu pagasta ģimenēm un jauniem cilvēkiem.
Par Vilmu Apsaloni paliks siltas atmiņas, pie kurām atgriezties un pakavēties.
Staburaga pagasta padome
