Sarunājoties ar Neretas vidusskolas 10. klases skolēnu Edvīnu Rakicki, bija sajūta, ka runāju ar pieaugušo, nevis tīni.
Sarunājoties ar Neretas vidusskolas 10. klases skolēnu Edvīnu Rakicki, bija sajūta, ka runāju ar pieaugušo, nevis tīni. Puisis nopietni aizrāvies ar patriotiskas dzejas rakstīšanu un vienaudžu vidū izceļas ar oriģinālu pasaules uztveri un domāšanu.
Skolas rīkotajā dzejas pēcpusdienā viņš bijis vienīgais, kurš nebaidījies savus dzejoļus lasīt plašākai auditorijai. Tas arī viņu padara par “balto zvirbuli”.
Patīk, ja paslavē
Pirmo domrakstu, par kuru saņēma skolotājas uzslavu, Edvīns uzrakstīja 2. klasē. Vajadzēja iesniegt 18. novembrim veltītas pārdomas, un puisis rakstījis to, ko tobrīd jutis. “Pašam likās, ka domraksts varētu būt arī labāks, tāpēc biju pārsteigts, ka skolotājai tas tik ļoti patika. Viņa to nolasīja visai klasei, un jau tolaik atklāju, ka man tas patīk. Domāju, ka mēs visi kaut ko darām arī tāpēc, lai citi to novērtētu un paslavētu,” prāto Edvīns.
Turpmākajos gados puisis rakstījis tik, cik vajadzēja latviešu valodas un literatūras stundās. Novērtējums lielākoties bijis vienāds: par domraksta saturu literatūrā — deviņas balles, par gramatiskajām kļūdām latviešu valodā — divas balles.
Pats sev kritiķis
Puisis atklāj, ka 8. klasē mainījusies viņa pasaules uztvere. Kā un kāpēc tas notika, Edvīns vēl tagad nevar izskaidrot. “Gribējās atšķirties no pārējiem. Atradu portālā draugiem.lv sadaļu, kurā varēja publicēt pašsacerētus dzejoļus angļu valodā. Sāku rakstīt, bet vēlāk izrādījās, ka savus spēkus un prasmi esmu krietni pārvērtējis. Manus dzejoļus visi kritizēja, un tad es sapratu, ka to vairs nevēlos darīt. Sapratu, ka manas angļu valodā rakstītās frāzes un vārstījumi nav dzeja. Domāju, ja rakstīšu, tad tikai dzimtajā valodā,”atceras Edvīns.
Tagad, kad puisis nopietni pievērsies dzejai, viņš atzīst, ka citu domas un pamatota kritika viņam daudz nozīmē. Tikai tādu cilvēku, kuri viņam ir nozīmīgi. Jo kritizēt otru ir viegli, svarīgi, lai tas ir pamatoti.
Interesējas par vēsturi
Pārdomas, sevis meklējumi un pirmā kritika puisi pievērsa folkmetāla grupai “Skyforgers”. “Iedvesmu un idejas dzejoļiem, kurus esmu uzrakstījis, gūstu no viņu dziesmām. Apbrīnoju, kā grupa spēj sasaistīt viduslaiku vēsturiskos notikumus ar mūsdienām. Mūziķi izmanto gan senos, gan modernos mūzikas instrumentus. Nenoliedzami, viņi ir “vainojami”, ka pievērsos tieši patriotiskiem dzejoļiem,” atklāj jaunais dzejnieks. Lai varētu filosofēt par vēsturiskiem notikumiem un “apspēlēt” tos dzejā, ir jāzina, par ko rakstīt. To Edvīns arī apstiprina un teic, ka viņš daudz lasa, interesējas par Latvijas vēsturi.
Pieraksta pat naktī
Jautāju, kā sešpadsmitgadīgs puisis var piespiest sevi rakstīt dzejoļus, zinot, ka viņa vienaudži tobrīd izklaidējas? “Es neesmu tāds kā citi: iet uz diskotēkām, dzert un trakot — tas nav manā stilā. Es iztrakojos dzejā! Tur ir visas manas emocijas, spēks un mīlestība,” atklāj Edvīns.
Patriotiskie dzejoļi top tad, kad rodas iedvesma. Bet iedvesma esot neprognozējama “viešņa” Edvīna istabā. Tā var apciemot reizi mēnesī vai reizi pusgadā, bet tad esot tā, ka apkārtējā pasaule vairs neeksistē. “Man ir jāpaspēj pierakstīt domas. Ja uzreiz nav, kur pierakstīt, vēlāk nekad vairs neizdodas to atcerēties. Ir bijis tā, ka naktī pamostos un saprotu — domas uzmācas, ir jāraksta. Vienreiz to neizdarīju, domāju — no rīta atcerēšos un uzrakstīšu. Kas tās bija par mokām! No rīta neko vairs nevarēju atcerēties, bet zinu, ka tās bija lieliskas idejas. Nevienam to nenovēlu, tās ir īstas mocības. Salīdzinu to ar izjūtu, kad kamīna liesmās iemet miljonu dolāru un tu esi bezspēcīgs,” stāsta puisis.
Nevienam neizdabā
Edvīns dzejoļus raksta tikai datorā. Dzejoļi ir gari — uz abām lapas pusēm. Puisis teic, ka visos viņa dzejoļos emocijas mainās. Ja dzejolis sākas priecīgi, tad beigas būs skumjas, un otrādi. Viņš uzskata, ka arī lasītājiem tā ir interesantāk dzīvot līdzi rakstītajam. “Galvenais, rakstot dzejoļus, nesākt raudāt. Ir brīži, kad emocijas sakāpinātas tik ļoti, ka gribas raudāt. Tas jāpārvar. Domāju, ka asarās aizplūst visas emocijas, ko dzejnieks vēlējies paust dzejolī. Tad nekas neiznāk un ir tāda sajūta, ka dzejolis ir pliekans,” spriež puisis.
Lasot Edvīna dzejoļus, pārsteidz viņa plašais vārdu krājums, prasme spēlēties ar teikumiem. Puisis teic, ka autoritāte literatūrā viņam ir Jānis Jaunsudrabiņš un Eduards Veidenbaums. “Viņi nāca no tautas un rakstīja to, ko domāja, nevis kādam izdabāja. Lasot moderno dzeju, redzu, ka cilvēki cenšas kādam patikt un rakstīt to, ko no viņiem gaida. Man tas nepatīk,” atklāj Edvīns.
***
Fragmenti no Edvīna dzejoļiem
Ēnas parūpēsies, mans dēls,
Guli, mans dēls, uz manām
rokām,
Es būšu liecinieks tavām
mokām.
Kaut dzīve tev jau ir galā,
Tavi varoņdarbi gaismu sevī
glabā.
Aizmirstie varoņi
Kas izcīnīja senās kaujas
Kuriem vīriem pateicoties
Latvijas zemes vēl silda mūsu
saujas
Kas pārvarēja kraujas
Kurš stājās pretī nāvei
Lai mēs spētu vēl apbrīnot
dzidro ūdeni no Gaujas
Liesmas
Latvijai briesmas
Latvijai briesmas
Visus mūsu laukus pārņem
uguns liesmas
Latvijai briesmas
Tumšais nāk pār mūsu zemi
dziedot nāves dziesmas
Bezdibenis
Mēnesnīcas spožumā
tumšā rudens aukstumā
uz klints malas pie ozola
vientuļnieks dzīvei galu
darīt nosola
