Aizkraukliete Rita Čerkovska dzīves piepildījumu radusi bērnos.
Aizkraukliete Rita Čerkovska dzīves piepildījumu radusi bērnos. Arī pašai ir dēls, taču pārējo laiku viņa velta bērniem no “dārziņa” vecuma līdz pilngadībai. Jau 30 gadu Ritas kundzes darbs ir viņus radoši audzināt un mācīt ticēt labajam. Viņas radīto brīnumu laiks ir Ziemassvētki, kad, tērpusies Ziemassvētku vecīša kostīmā, Ritas kundze dodas pie bērniem un vecākiem.
Nereti viņa “draudzējas” arī ar Karlsonu, kurš atlido no Zviedrijas. Ritas kundze teic, ka ar šiem diviem vīriešiem labākajos gados viņai esot īpašas attiecības, bet Ziemassvētku vecīša loma ir viņas mūža loma!
Mazā Sniegbaltīte sastop brīnumu
— Jūs atceraties savu pirmo tikšanos ar Ziemassvētku vecīti?
— Atceros gan! Tas bija Pļaviņu bērnudārzā, kur tagad ir dome. Es uzvedumā tēloju Sniegbaltīti zaļganā tērpā ar samta rotājumiem. Pazaudēju cimdiņus, un visi bērni kopā ar vecīti palīdzēja tos atrast. Man toreiz bija kādi pieci gadi. Tas bija skaists sarīkojums, kurš palicis atmiņā.
— Kad atklājāt, ka Ziemassvētku vecītis tomēr ne vienmēr pie mums atbrauc savā ziemeļbriežu pajūgā?
— Teikšu godīgi — es joprojām ticu Ziemassvētku vecītim. Tas nekas, ja viņam nav briežu pajūga. Manā sirdī viņš ir, jo ticu brīnumiem. Tas man ļoti palīdz arī spēlēt teātri un iejusties dažādās lomās.
Es pat brīnumaini piedzimu — gandrīz vilcienā, jo māte bija aizbraukusi uz Rīgu, un atpakaļceļā sākās dzemdības. Viņa izkāpa Koknesē, kur bija slimnīca, tur es arī piedzimu. Ģimenē biju vienīgais bērns, jo tētis drīz nomira, un mēs palikām ar māti divatā.
Nerātna, bet sabiedriska
— Jūs bijāt paklausīga meitene?
— Nē, ļoti draiskulīga, diezgan nevaldāma un nepaklausīga. Man vajadzēja uzkāpt vai visos kokos un aptaustīt katru lietu ielas malā. Dažkārt māte pat gāja pa otru ielas pusi, jo teica, ka kaunoties no tik nerātnas meitenes. Īpaši grūti klājās manām bērnudārza audzinātājām, jo es nekad negulēju diendusu. Cēlos augšā un traucēju pārējiem. Audzinātāja tad mani lika kaktā, līdz beidzot gulēt nevajadzēja. Tad es viena skatījos grāmatas un nodarbojos, ar ko sirds kāroja.
Arī mātei bija problēmas, jo, tiklīdz mani izlaida ārā — es momentā pazudu! Man patika ložņāt pa dzelzceļa malas grāvi, kurā bija kurkuļi, dēles un visādas vaboles. Varat iedomāties, kāda es pēc tam izskatījos! Mēs ar draugiem tur vien dzīvojām, tāpēc ļoti bieži slimoju ar angīnu, jo ūdenī pārsalu. Reiz tētis mani pat nopēra, kad, slima būdama, atkal biju samērcējusi cimdus un apģērbu. Tas man tomēr bija vienīgais pēriens.
Taču, kaut arī biju nerātna, visi mani mīlēja — gan vecāki un radinieki, gan kaimiņi un draudzeņu vecāki. Biju ļoti sabiedriska, un tas, iespējams, mani arī mudināja izvēlēties bērnudārza audzinātājas profesiju. Man kopš bērnības gribējās būt bērnu vidū, un šī vēlme manī ir joprojām.
Pirmā
draudzība
— Vai arī skolā bijāt tikpat aktīva?
— Īpaši neizcēlos. Ar puikām gan nesatiku — es ļoti skrāpējos, ja kāds man mēģināja darīt pāri.
— Kur sastapāt pirmo mīlestību?
— Aizkrauklē, kad mācījos 2. vidusskolas 11. klasē. Puisis bija mans klasesbiedrs. Mūsu draudzība bija jauka un romantiska. Nekādu kopīgu plānu, tikai platoniskas jūtas. Tagad viņš dzīvo tālu no šejienes.
— Pirms kļuvāt par bērnudārza audzinātāju, strādāt nekur nemēģinājāt?
— Aizgāju mācīties uz Rīgas pedagoģisko skolu. Taču līdz tam vasarās strādāju Ābeļu bērnunamā par veļas mazgātāju un auklīti. Man to bērnu bija žēl. Kad auga pašas dēls, ierunājos — varbūt paņemsim kādu bārenīti savā ģimenē. Tomēr šī ideja toreiz netika īstenota. Tagad gan es dažkārt prātoju, ka varētu vēl kādu bērnu izaudzināt.
Bērni
“pielīp”
— Jūs droši vien būtu laba audžumāte. Kolēģes stāsta, ka bērni jums liptin līp klāt.
— Varbūt būtu, bet droši apgalvot to nevaru. Man ar bērniem vienmēr ir labas attiecības. Zinu, ka ne katrs ar pedagoģisko izglītību ir labs skolotājs, jo bērni mīl audzinātājas un auklītes arī bez šīs izglītības.
Ilgajos darba gados man nekad nav bijis konfliktu ne ar bērniem, ne ar vecākiem. Mīlot bērnus un gribot viņus iepriecināt, es arī kļuvu par Ziemassvētku vecīti, vispirms gan par Salavecīti.
Mīlīgs, nevis
bargs
— Kad tas notika?
— Pirms gadiem divdesmit, kad strādāju bērnudārzā “Zīlīte”. Tas nebija vienkārši. Man gan ir visi vecīša “fiziskie dotumi”, tomēr esmu ātrām kustībām, skaļu balsi un protu bērnus iedrošināt, nevis biedēt, kā daži to dara. Arī pārģērbties jāprot ar gaumi, lai vecītis izskatītos mīlīgs.
Piemēram, nupat biju sarīkojumā gadu veciem bērniem, kuri īstu Ziemassvētku vecīti vēl nebija redzējuši. Es klusi pieklauvēju pie zāles loga, uzmanīgi tuvojos durvīm un lūkojos pa durvju spraugu, lai neviens nesāktu raudāt. Ieeju iekšā un jūtu — mazie mani jau pieņēmuši kā brīnumu. Nāk klāt, dod rociņu, grib mani aptaustīt un bārdu aplūkot. Tas ir neizsakāmi jauki — skatīties bērna priekpilnajās un pārsteigumā ieplestajās acīs! Mēs saprotamies bez vārdiem.
“Es tevi
samīļošu!”
— Ko darāt, ja bērns ir uztraucies?
— Iedrošinu. Nereti gadās, ka mazajam sajūk sakāmais vai dziesmiņa. Ja zinu dzejolīti vai dziesmiņu, palīdzu “tikt uz ceļa”. Noglāstu galviņu, piespiežu sev klāt, un bērns atdzīvojas. Reiz Iršos bērnam dzejolītis aizmirsās, viņš man klusi saka: “Es tevi labāk samīļošu!”. Vai tas nav brīnišķīgi?
Reiz Aizkrauklē trijām māsiņām, kuras vēl neprata skaitīt, un es to zināju, jautāju — cik naudas vajag saldējumam? “Kā tu, vecīt, zini, ka mums grūti saskaitīt?” viņas brīnījās. Es saku — esmu Ziemassvētku vecītis, tāpēc visu zinu.
Joprojām
gaidīs
— Kas notiek, ja mazie paaugas un saprot, ka Ziemassvētku vecītis “dzīvo” tepat, nevis ziemeļos?
— Daudzi tomēr turpina mani gaidīt. Atceros, manam dēlam vecītis dāvanu maisu vienmēr nolika pie ārdurvīm, bet pats klusi aizgāja…
Daudzās ģimenēs, kuras esmu apciemojusi kā Ziemassvētku vecītis, mani joprojām gaida. Daži, mani pazīdami, jūtas vīlušies. Atceros divus mazuļus, kuri pēc balss pazina, ka esmu pārģērbusies viņu bērnudārza audzinātāja. Actiņās bija vilšanās.
Cimdā nes
saldumus
— Ziemassvētku vecīša misijā jums lieti noder aktrises dotības.
— Uzskatu, ka Ziemassvētku vecītis ir mana mūža loma. Teātris spēlēts daudzus gadus gan Aizkrauklē, gan Koknesē. Viena no manām mīļākajām lomām ir Ieva Blaumaņa “Indrānos”. Šajā tēlā ir viss — traģisms, mīlestība, sāpes.
— Kā sadzīvojat ar citiem Ziemassvētku vecīšiem?
— Labi. Tikai vēlētos, lai viņu būtu vairāk un gados jauni. Es ļoti priecātos, ja mūsu, Ziemassvētku vecīšu, rindas pieaugtu.
— Ziemassvētku laikā jūs nereti var redzēt ejam pa pilsētu…
— Nu man ir jāiet tur, kur mani gaida. Lai nenokļūtu neērtā situācijā, vienmēr cimdā nesu līdzi konfektes vai cepumus. Nesen gadījās, ka man nekā vairs nebija, bet viens mazs puisītis ar māti apstājas un grib ar mani runāt. Atvainojos un saku, ka visas dāvanas nesu citiem bērniem, bet pie viņa atnākšu citā dienā.
Kad tā eju, cilvēki apstājas, mašīnas signalizē, bet mazajiem acis no brīnumiem vai no pieres lec ārā. Par mani priecājas arī pieaugušie. Tas gandarī, jo dzīvē nereti ir tik maz prieka, tāpēc sirdī ielīst siltums, kad zinu, ka nesu kaut mazu brīnuma stariņu. Īpaši, ja bērns saņem to, ko vēlējies.
Lasa un
“lidinās”
— Ko darāt, kad gribas atpūsties?
— Paslinkoju. Gribu norobežoties no sabiedrības. Varu arī koncertā vai teātrī justies viena. Protu tā justies jebkur un jebkad. Sevi nomierinu, lasot labas grāmatas, kurās ir fantastika, mistika, un mīlestības romānus.
— Ko vēlat mums šajos Ziemassvētkos?
— Gan maziem, gan lieliem — ticēt Ziemassvētku brīnumam gan sevī, gan citos! Lai dzīve nebūtu tikai rūpju pilna, ticiet brīnumam, un jūsu dienas būs baltu domu svētītas.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Rita Čerkovska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1956. gada 9. janvāris, Koknese.
IZGLĪTĪBA: mācās Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles bērnu un jauniešu centra direktores vietniece.
ĢIMENE: dēls Jānis un māte Antoņina.
VAĻASPRIEKS: lasīt grāmatas un spēlēt teātri.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
