Psihoterapeite un narkoloģe Ināra Vārpa par atkarību veidiem un riskiem stāstījusi jau vairākās Aizkraukles rajona skolās, nesen viņa viesojās Neretas vidusskolā.
Psihoterapeite un narkoloģe Ināra Vārpa par atkarību veidiem un riskiem stāstījusi jau vairākās Aizkraukles rajona skolās, nesen viņa viesojās Neretas vidusskolā.
Iesaista skolēnus
Ikdienā Ināra Vārpa sastopama Valsts narkoloģijas centrā, kur viņa ir Motivācijas nodaļas vadītāja. Psihoterapeitiskā motivācijas programma domāta no alkohola un narkotiskajām vielām atkarīgiem pusaudžiem un pieaugušajiem ar mērķi palīdzēt apzināt atkarības problēmu un motivēt sākt ārstēšanu.Viesojoties Latvijas skolās, narkoloģe ar reāliem piemēriem no dzīves skolēniem stāsta, ar ko var beigties stundām ilga dirnēšana pie datora vai sešu gadu vecumā izsmēķēta pirmā cigarete. “Piemēri ir pamatā, lai skolēni aizdomātos, kādas sekas var būt sākumā it kā nevainīgajām izklaidēm. Mans mērķis ir viņus izglītot un likt saprast, ka cilvēks spējīgs izdarīt saprātīgu izvēli tikai tad, ja viņš izprot gan labo, ko piedāvā izklaide, gan ļauno, kas rodas pēc tam,” stāsta Ināra Vārpa.
Ievilina “tīklos” nesagatavotus
Mūsdienās pasaule strauji mainās, un pirms desmit gadiem daudzi nemaz nevarēja iedomāties, ka šodien jau pirmklasniekiem jāstāsta par atkarību no narkotikām. Diemžēl narkotiku, alkohola, datorspēļu un cigarešu varā nonākušo skaits arvien palielinās. Un katru gadu skaitļi rāda, ka pieradums sākas jau agrā bērnībā. Atkarīgi kļūst ne tikai dzīves nomocīti pieaugušie, bet arī bērni, kuriem nav bērnības. Procesu nevar apstādināt un izlikties, ka nekā tāda nav. Ināra Vārpa teic, ka pilsētā vilinājumu ir krietni vien vairāk nekā laukos. “Bērniem jāzina, kas viņus sagaida pilsētās. Narkotikas ir nežēlīgs bizness, un tiem, kuri ar to nodarbojas, svarīgi savos “tīklos” ievilināt tādus, kuri tam nav sagatavoti,” stāsta narkoloģe.
Akacī iekrist viegli
“Katru dienu sastopos gan ar atkarībā nonākušiem bērniem, gan pieaugušajiem. Ikdienā strādāju ar 12 — 14 gadu veciem alkoholiķiem, jaunākajam narkomānam bija tikai astoņi gadi,” stāsta Ināra Vārpa. Braukājot pa visu Latviju un lasot lekcijas, to mērķis ir izglītot bērnus, pusaudžus, arī pieaugušos. Cilvēks sevi var pasargāt tikai tad, ja viņš saprot, kāpēc tas jādara. “Tas ir līdzīgi kā ejot uz purvu lasīt dzērvenes. Mēs zinām, ka tur var būt akači, bet mūsu tālākā rīcība ir atkarīga no mūsu zināšanām. Vai mēs iesim uzmanīgi, tā, lai akačos neiekristu, vai izliksimies, ka tādu nav, cerot, ka neiekritīsim? Un tad daudzi iekrīt,” stāsta narkoloģe.
Pirmā reize ģimenē
Ir daudz un dažādu iemeslu, kāpēc atkarības problēmas rodas jau agrā bērnībā. Viens no noteicošajiem faktoriem ir ģimene. Ikdienā vecāki bieži neiedomājas, ka viņi saviem bērniem ir paraugs, cilvēki, kuriem viņi grib līdzināties. Bērns ir ģimenes spogulis un bieži ar savu rīcību atklāj, kas notiek viņa ģimenē. Bērni alkoholu pirmo reizi pagaršo lielākoties mājās, ģimenes svētkos. “Redzot, ka ģimenē alkoholu lieto svētkos vai darbdienu vakaros, bērni to uztver kā normu. Viņi aug ar domu, ka tas nav nekas slikts, ka tā dara visi pieaugušie. Ko bērni visvairāk vēlas? Līdzināties pieaugušajiem, darīt tāpat kā viņi,” stāsta Ināra Vārpa.
“Neesmu atturībniece!”
Protams, situācijas ir dažādas, katra savādāka. Ja ģimenē nav atkarības problēmu, tad tas, ka svētku galdā allaž ir vieta arī alkoholam, ne vienmēr kaitēs bērnam. “Galvenais — sevi kontrolēt, zināt robežu. Es neatsakos no vīna glāzes, neesmu kategoriska atturībniece. Esmu par sevi pārliecināta. Man ir citas vērtības, un atkarības mani nevar ievilkt akacī. Tas ir galvenais,” teic narkoloģe. Problēmas ar bērniem sākas tad, kad vecākiem nav laika, ko veltīt savām atvasēm. Aizņemtība, nezināšana un nevēlēšanās runāt par bailēm, problēmām un mūsdienu pasaules vilinājumiem ir būtiskas kļūdas, ko pieļauj vecāki bērna audzināšanā. Vecāki pārāk maz laika pavada kopā ar bērnu. Tā vietā taču var nopirkt datoru, un bērns vairs negaidīs tik daudz uzmanības no vecākiem. Tikai vēlāk vecāki uzdod jautājumu — kā tas varēja notikt?
Jādzīvo reālā pasaulē
“Domāju, jo zinošāks, izglītotāks cilvēks, jo vairāk viņš sevi saudzē. Tad cilvēkam ir tiesības pašam lemt, ko ēst, ko dzert, ņemt vai neņemt kredītu. Atkarīgajiem no jauna jāmācās dzīvot reālajā pasaulē. Es neuzņemšos atbildību noteikt, cik stundu bērnam pieļaujams darboties ar datoru. Tas ir jāsabalansē ar bērna dienaskārtību. Ja mans bērns visu nedēļu ir lieliski mācījies, sportojis, gājis uz kino, ticies ar draugiem un pie datora tikpat kā nav piesēdies, ja ir svētdiena, ārā līst lietus, tad lai viņš sēž tās sešas stundas pie datora. Svarīgi apzināties, ka cilvēks pats par sevi ir vērtība. Ko mēs darām ar vērtīgām lietām? Sargājam, saudzējam, nevis iznīcinām. Tikai tas, kā mēs katrs pret sevi attiecamies, ir noteicošais, vai spējam sevi sagraut,” teic Ināra Vārpa.
