Zalves pagasta vecākā iedzīvotāja Milda Krasta dzimusi Mazzalves pusē 1909. gada 6. oktobrī.
Zalves pagasta vecākā iedzīvotāja Milda Krasta dzimusi Mazzalves pusē 1909. gada 6. oktobrī. Deviņdesmit septiņus gadus vecā zalviete šobrīd kopā ar meitu un viņas ģimeni dzīvo Zalves pagasta “Dzintaros”. Pašvaldības darbinieki un pastnieces teic, ka Mildas kundze ir īpaša — nodzīvojusi tik garu mūžu, joprojām gaišu prātu gaida ciemiņus un labprāt dalās atmiņās.
Viss mūžs pavadīts, smagi strādājot — sākumā kolhozā, vēlāk pie saimniekiem. Sirmās kundzes atmiņā spilgti saglabājusies pirmskara Zalve, kad tā veidojās par centru. Tolaik pagastā cēla mājas, iekopa saimniecības, un cilvēki nākotnē raudzījās cerīgi. “Kopš atceros, bērnībā mana ģimene pārcēlās no vienas mājas uz otru, esam dzīvojuši vairākos Aizkraukles rajona pagastos,” stāsta Mildas kundze.
1914. gadā Milda ar ģimeni no Mazzalves pagasta bēgļu gaitās devās uz Vecbebriem, vēlāk nonāca Daudzeses pagasta “Lāčos”. Pēc pieciem gadiem ģimene atgriezās vectēva mājās “Kalnieši” Zalves pagastā. 1934. gadā Mildas kundze apprecējās, neilgi pēc tam piedzima meita Dzintra. Sirmgalve atceras visu, ko nācies piedzīvot Otrā pasaules kara laikā. It kā tas būtu noticis tikai vakar, Mildas kundze emocionāli stāsta atmiņas par kara laika bailēm un cīņu par izdzīvošanu. Karš un biežā pārcelšanās no vienas mājas uz otru darījusi savu — ģimenei nav saglabājušās kopīgas fotogrāfijas un piemiņas lietas.
Mildas kundze atzīst, ka ir priecīga par nodzīvoto garo mūžu, un teic, ka viņa nekad nav žēlojusies par grūtībām: “Tādos brīžos vienmēr paraugos uz citiem, kuriem klājas vēl grūtāk. Domāju, ka cilvēkam ir jāprot dzīvot tajā vietā, kur viņš nonācis. Arī es, aizvadot visu mūžu Zalvē, vienmēr strādāju, kā to būtu darījusi jebkurā citā vietā.”
Kopā ar meitu Dzintru Mildas kundze spriež, ka, visticamāk, Zalvi krasas pārmaiņas negaida: “Cilvēkiem te nav darba. Nevar pārmest arī jaunajai paaudzei, ka viņi neatgriežas laukos. Kur viņiem atgriezties? Nav pat kur dzīvot! Apkārtējo māju kaimiņi arī ir galvenokārt pensionāri, skaidrs, ka pēc viņiem mājas paliks tukšas. Lai Zalvei būtu nākotne, vietējai varai jādomā, ko cilvēki varētu darīt. Bet neviens negrib neko sākt. Varbūt vairs nav ticības. Pat kokzāģētavas izveidojuši ienācēji, ne vietējie.
