Adventes laika klusums un miers cilvēkos rosina gaišas domas, par to liecina arī vēstules, kuras “Staburags” saņem. Vairāk labu, uzmundrinošu vārdu, vairāk laika ievērot labo un par to pastāstīt arī citiem.
Adventes laika klusums un miers cilvēkos rosina gaišas domas, par to liecina arī vēstules, kuras “Staburags” saņem. Vairāk labu, uzmundrinošu vārdu, vairāk laika ievērot labo un par to pastāstīt arī citiem.
“Lai netrūkst mīlestības”
Kopā ar sveicieniem “Staburaga” kolektīvam Ziemassvētkos un Jaunajā gadā Silvija Bražone vēlas pateikties par jauko Ziemassvētku dāvanu — laikraksta abonementu decembrim. “Līdz šim varēju atļauties laikrakstu nopirkt ceturtdienās kopā ar programmu. Laikā, kad citi domā, kā mums atņemt naudiņu, jūs, ne tik bagātie, iepriecinājāt mani ar šo brīnišķīgo dāvanu.”
Silvijas kundze novēl: “Lai nevienam netrūktu mīlestības un būtu plecs, kuram pieglausties, jo mīlestība ir lielākā no dzīves vērtībām.”
“Paldies jums, ka esat,” raksta Jautrīte Mazjāne no Skrīveriem. Īpašu prieku laikrakstā viņai sagādā izklaides lapa, to lasot, patiešām var atpūsties. Skrīveriete mums atsūtījusi arī dažus papildinājumus un piebildes šajā lappusē publicētajiem faktiem.
Izlasot 5. decembra laikrakstā ziņu par erudītu konkursu, kurā piedalījās bērnunamu un internātskolu audzēkņi, savu sajūsmu par bērnu zinātkāri un gudrību vēlējās izteikt mūsu lasītāja M. Zaķe no Krapes Ogres rajonā. “Es sen zināju, ka Iršos ir jauki bērni un skolotāji,” raksta viņa. “Man vēl tagad bijušie audzēkņi raksta sirsnīgas vēstules, kaut Pērses skolā sāku strādāt tālajā 1945. gadā.”
Pabarot klaiņojošos
Elzas kundze vēstulē raksta par tēmu, kurai nereti publikācijas esam veltījuši arī mēs — atbildību par tiem, kurus pieradinām. Kundze spriež, ka grūtais izdzīvošanas laiks nedrīkst būt iemesls cilvēku cietsirdībai pret dzīvniekiem. “Viņi nav koka lelles bez sirsniņas,” atgādina rakstītāja.
Elzas kundze ievērojusi, ka arī Koknesē daudzdzīvokļu māju pagrabi pārvērtušies par bezsaimnieka kaķu mājvietu. Viņa televīzijā redzējusi kādu pārraidi, kurā stāstīts par sievieti Daugavpilī, kas divas reizes dienā iznēsā ēdamo un baro klaiņojošos dzīvniekus. Elzas kundze ierosina tā rīkoties arī citviet, jo cita risinājuma nav. “Neviens jau neņem pretī šīs nelaimīgās radībiņas. Jēkabpilī dzīvnieku patversmē paņemot, sterilizējot un atvedot atpakaļ. Kam?” jautā viņa.
Radiouztvērēju “ieslēdz” dūre
Kopā ar laba vēlējumiem gaidāmajos svētkos savas domas par galvenās redaktores Silvijas Piļkas redakcijas slejā “Izgatavots Ķīnā” rakstīto vēlējās paust Imants Lodziņš no Aizkraukles. Viņš stāsta par savu pieredzi. Kad nopircis nelielu radiouztvērēju “Internacional”, tas izrādījies ķīniešu ražots brāķis. “Mans radio jau pirmajā ieslēgšanas reizē “uzvedās” tā dīvaini — skan, skan, bet pēc laiciņa apklust, tad skan atkal. Kad skaņa vairs neatjaunojas, jāuzdod ar dūri, un tas atkal sāk darboties,” par savu atklājumu raksta Imanta kungs.
Mūsu pastāvīgais vēstuļu autors Fēlikss Čeksters no Kokneses šoreiz iejuties kaimiņu Jančuka lomā un sarīmējis dažus jautrākus pantus:
“Reņģēdājam Glupītim
Bail bij” draugiem zvanīt:
Apzags viņu “Telekoms”,
Nevarēs pat manīt.”
“Lai katrs to redz”
Pirmsziemassvētku laikā, kaut arī bez sniega, īpaši iederas Danas Krugaļaužas rakstītās rindas:
“Latvija mana, kur ziemas tik skaistas,
Kur viss baltā sniegpārslu vizumā laistās.
Un Ziemassvētku eglītē
Kaut tikai viena svecīte jāiededz,
Cik Latvijā dzīvot labi —
Lai katrs to redz.
Ai, Latvija mana!”.
