Gustavs Butelis. Šis vārdu savienojums, iespējams, daudziem neko neizsaka. Gustavo — cita lieta.
Gustavs Butelis. Šis vārdu savienojums, iespējams, daudziem neko neizsaka. Gustavo — cita lieta. Tas ir puisis, kurš “Ādažu čipsu” reklāmā auroja: “Virpuļi, virpuļi”. Tas, kas repoja par divu bērnu māti, kura no visa teksta dzird tikai trīs vārdus. Tas, kurš kašķējās ar Ozolu par tekstu zagšanu. Un tas pats, kurš pērn iznākušo albumu veltīja savam vectēvam.
Norunātajā laikā Rīgas kafejnīcā “All Cappucino” Gustavo neierodas. Bet esmu jau tam sagatavojusies. Viņam grūti paspēt laikā — teikts kādā no iepriekšējām intervijām. Vēlāk arī pats mūziķis atzīst: “Tā kā daudz kas ir jādara, es vienmēr visu nokavēju.” Ierodas viņš tieši stundas ceturksni pēc norunātā laika.
Janvārī sēž mājās
Kādā intervijā pirms četriem gadiem Gustavo teicis, ka daudzi rada mūziku tikai komerciālos nolūkos, nevis tāpēc, lai kaut ko pateiktu. “Diemžēl vai par laimi, nezinu, to vienu paliek aizvien mazāk un mazāk — to, kas taisa naudas dēļ. Jo ir interneta bums, peļņas no mūzikas ir mazāk. Paliek tādi, kas tiešām grib taisīt mūziku,” situāciju raksturo Gustavo un piekrīt, ka naudas dēļ jau principā cilvēks arī strādā. “Ir tikai viens moments — vai tu tādēļ upurē savus principus vai ne.” Līdz šim brīdim vēl neesot gadījies radīt tādu dziesmu, kas pašam nepatiktu, tikai ar domu — šito labi pirks.
Jautāts, vai pelna tikai ar mūziku, Gustavo iesmejas: “Vēl es guļu.” Citreiz ilgi, citreiz vispār nemaz.
Līdz šim gan visi mūziķi, ar ko “Kursas Laikam” nācies runāt, apgalvojuši, ka Latvijā tirgus ir par mazu, lai ar koncertiem un albumu izdošanu varētu pelnīt. “Ir jāraujas. Uz pusēm, citreiz uz trijām daļām. Es pats darbojos kā producents, rakstu mūziku, tekstus, strādāju pie skaņu režijas, esmu ierakstu inženieris, vēl menedžmenta lietas pats daļēji pārņemu,” uzskaita Gustavo. Brīvā laika tiešām atliekot maz. “Bet viss ir periodiski. Aktīvajā periodā brīvā laika sev praktiski nepaliek, paliek tikai nakts lustēm un miegam.”
Gustavo gatavojas atkārtot pagājušajā gadā paveikto. Janvārī, kas mūziķiem esot “tukšs mēnesis”, viņš sēdējis mājās un rakstījis. Izgājis ārā tikai līdz veikalam iepirkt pārtiku. “Baigi daudz visa kā radās tajā laikā.” Iedvesmas avoti esot neparedzami, viss atkarīgs galvenokārt no noskaņojuma. “Konkrēta iedvesmas avota man nav. Vēl neesmu atklājis. Kad būšu atklājis, būšu par to priecīgs un nevienam par to neteikšu,” Gustavo skaļi smejas.
Pats sev kritiķis
Agrāk viņš teicis, ka Latvijā nav tādu īstu konkurentu. “Nu, astoņdesmit procentu no cilvēkiem, kas rada to pašu mūziku, ir man draugos.” Bet vispārzināms taču ir fakts, ka konkurence palīdz pacelt kvalitātes latiņu augstāk. “Mani citas lietas dzen uz priekšu. Man ir diezgan spēcīga paškritika. Katru reizi mēģinu izdarīt augstākā līmenī. Mēģinu uzlēkt augstāk par savu dibenu. Un tas bieži notiek ar lielām mokām, sevis spīdzināšanu.”
Dziesmas vērtējot pats — nākamajā dienā pēc tam, kad uzrakstīta. Ja liekas, ka tur nekā nav, metot gružkastē. Iebilstu, ka pats sev nekad nevar būt labs kritiķis un varbūt atkritumos nonāk labas lietas. “Ja es jūtu, ka negribēšu pēc tam to izpildīt, tad tas tiek atmests.” Vēl paveikto vērtējot kolēģis R-vis un ģimene. “Tēvs vairāk iedziļinās procesā, arī māsa un Čižiks. Ja saka, ir normāli, skaidrs, ka neaizrauj. Mums jau visi tā diezgan atklāti pasaka: neaizies, šis ir baigi smagais. Skaidrs, ka tas vienmēr ir subjektīvs viedoklis — jebkurš viedoklis. Nevaru iedomāties cilvēku, kas varētu dot absolūti objektīvu vērtējumu.”
Jaunāko albumu “Pa pāris pantiem/viesības viesnīcā” Gustavo veltījis vectētiņam. Viņš bijis dzejnieks, un šos darbus mazdēls izmantojis savās dziesmās. Pirmais Gustava Kraujas dzejas krājums izdots 1935. gadā, biezs krājums klajā laists 1997. gadā. Padomju laikos viņš neesot atzīts. “Uzskatīts par depresīvu. Žēl, ka viņam neiznāca dzirdēt, līdz kam esmu aizgājis, kā man tagad izdodas rīmēt.” Vectētiņš dzirdējis tikai tekstus, ko Gustavo rakstījis pašā sākumā.
Svarīga atmosfēra
Koncerttūres “Čiki briki pa Dzimteni” laikā Gustavo, R-vis, DJ Monstrs un citi viesojās Liepājā, Cēsīs, Jēkabpilī, Valmierā, Jelgavā un Ventspilī. Taču iepriekšējā gadā koncerti bijuši arī daudzās mazās vietās. Mūziķis apgalvo, ka ir vietas, kur vairs neatgriezīsies. Kultūras namu vadītāji bieži vien nerēķinot, vai var savākt tik daudz cilvēku, lai nepaliktu “mīnusos”. “Es tādas vietas atķeksēju.”
Neesot svarīgi, vai pasākums notiek lielā hallē vai tautas namā, galvenais — atmosfēra. “Man nepatīk ārprātīgi lieli koncerti, kur ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, norobežoti no skatuves, stāv tālu. Man ir svarīgi viņus sajust.”
Kāda ir auditorija, kas nāk uz koncertiem? “Daļa ir tie, kuri sevi sauc par reperiem — keponos, platās biksēs. Daudz meiteņu. Vecuma ziņā svārstās no četrpadsmit līdz pāri trīsdesmit atkarībā no tā, kur notiek koncerts un cikos tas ir,” novērojis mūziķis. Viņš atklāj, ka pašam vienmēr svarīgāki bijuši klausītāji, kas ir viņa vienaudži un vecāki. Gustavo ir 28 gadi. Līdz ar pēdējo albumu klāt esot nākusi arī tā auditorijas daļa, kam ir 40 un vairāk gadu.
Koncertos cilvēki bieži vien vēloties, lai dziesma tiktu izpildīta kā pirmo reizi vai vismaz kā ierakstā. “Bet skarbā patiesība ir tā, ka dziesma koncertā tiek izpildīta jau kādu divsimto reizi. Un es arī nekautrējoties metu no repertuāra ārā tās dziesmas, kuras vairs fiziski nevaru izpildīt. Ir dažas dziesmas, ko prasa un prasa, bet es saku “nē”.” Koncerttūrē, lai izpatiktu klausītājiem, gan esot iekļauta dziesma “Jautājums”, ko savulaik atskaņoja populārākās radiostacijas.
Nopietns nav laimīgs
Kaut arī tuvojas 30 gadu vecumam, Gustavo vairāk atgādina tīni — tāds bezbēdīgs, dzīves nenomocīts. “Man uztvere ir nedaudz citādāka, ir ļoti grūti darīt ļoti pareizi, konkrētā laikā vienu un to pašu. Man ir diezgan haotisks dzīvesveids. Tā es jūtos labāk. Taču es izvirzu sev mērķus. Ja es būtu ļoti nopietns un man viss būtu salikts pa plauktiņiem ar stingru dienas grafiku, šaubos, vai būtu laimīgs cilvēks.”
Tomēr viņš varētu iet uz darbu pulksten astoņos no rīta un nākt mājās piecos vakarā. “Ja apstākļi spiestu, protams, es varētu to darīt. Cilvēks pierod pie visa. Bet es pēc dabas esmu tāds, ka man nekad nepatīk darīt to, kas ir jādara. Katru lietu, ko daru, daru, mazliet sevi piespiežot. Nezinu, tā laikam ir sliņķa daba.” Gustavo apstiprina, ka tādēļ skolā viņam bijis grūti. “Es cīnījos ar visiem, un visi cīnījās ar mani. Biju absolūts huligāns.”
Ieguvis vidējo izglītību, mācījies vispārizglītojošajā skolā, vakarskolā un pēc tam “lietišķajos”, ko gan nav pabeidzis. “Man pagaidām ir forši, iespējams, kādreiz izglītību vajadzēs, tad es sākšu domāt, kāds es biju muļķis, ka neieguvu augstāko. Līdz šim dzīvē nav bijis momenta, ka ir kādam jārāda tas papīrs. Uzskatu, ka daudz svarīgāka ir tā izglītība, kas ir tev iekšā.” Lai sevi izglītotu, Gustavo lasot. Iecienītākās grāmatas neesot. “Viss ir periodiski. Man nav arī mīļākās dziesmas, mīļākā izpildītāja,” ironiski nosaka mūziķis. Vienu grāmatu gan viņš ik pa laikam pārlasot, bet nosaukumu neatceras. “Kad pirmo reizi lasa, ir liels informācijas blāķis, tu atceries tikai to, to momentu. Lasi vēlreiz, un — oi, nemaz neatceros, ka te tas bija.”
Ieminos, ka tas ir tāpat kā ar latviešu kino klasiku “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” — var skatīties un skatīties, bet katru reizi kaut ko jaunu ieraudzīt. “Varbūt. Neesmu skatījies šo filmu no sākuma līdz beigām. Esmu redzējis tikai fragmentāri,” atzīstas Gustavo. “Bērnībā skatījos krievu filmas. Un pārsvarā skatījos krievu televīziju. Mana māte ir krieviete, tēvs latvietis, un es no bērnības zināju abas šīs valodas. Esmu priecīgs, ka man ir šāda ģimene. Man nekad nav bijis konfliktu nacionalitātes dēļ.”
Mūziķim bijuši vairāki projekti ar ārzemniekiem, tajā skaitā no Krievijas. “Regulāri klausos viņu daiļradi, apmaināmies ar ierakstiem un viedokļiem.” Viesojoties pie draugiem Krievijā, Gustavo pārliecinājies, ka tur mediji par krievu situāciju Latvijā tiešām neko labu nestāsta. “Tā ir propaganda, bet diemžēl tā strādā.”
Bērnība “Nākotnē”
“Principā esmu rīdzinieks ar saknēm. Bet bērnībā mani vadāja uz laukiem aiz Ķeguma HES. Bija tāds kolhozs “Nākotne”, tur pie vecvecākiem pavadīju daļu bērnības,” atceras Gustavo. “Es gan neteiktu, ka Rīga ir ļoti liela. Aizbraucu uz Maskavu, atbraucu atpakaļ un saprotu, ka īstenībā šī ir maza pilsēta.”
Tie, kuri neaizbrauc uz Īriju, bieži vien dodas laimes meklējumos uz Rīgu. “Man ir skaidrs, kāpēc uz šejieni visi traucas. Tāpat kā ASV — kāpēc visi traucas uz Ņujorku vai Losandželosu? Tāpēc, ka tur turas nauda. Šobrīd vēl Rīgā nav maz vietas. Ar sagrozītajām nekustamo īpašumu cenām puse Rīgas dzīvokļu stāv tukši. Runājām ar Čižiku, ka Holandē, kas teritoriāli ir uz pusi mazāka par Latviju, dzīvo sešpadsmit miljonu. Kā? Nevar saprast. Tur nav debesskrāpju, tur ir mazas mājiņas!”
Gustavo ceļojot tik, cik laiks un līdzekļi atļauj. Gan uz rietumiem, gan uz austrumiem. “Eiropa nevilina absolūti. Ja es braucu, tad pie kāda ciemos. Vairāk mani vilina austrumi. Labprāt brauktu vēlreiz uz Āziju.” No vietējiem iedzīvotājiem daudz varot mācīties. Mieru, pozitīvo attieksmi. “Šeit tā nav. Tas, iespējams, ir tāpēc, ka ziemeļi, tas spiež saviebties, arī padomju laiki atstājuši savu zīmogu.” Viņš atgādina, ka no stresošanas nevienam labāk nepaliek, cilvēks pats sevi sagrauž.
(No Liepājas rajona laikraksta “Kursas Laiks”)
