Aizvadītajā nedēļā darbs lielākoties bija saistīts ar nevalstiskajām organizācijām.
Aizvadītajā nedēļā darbs lielākoties bija saistīts ar nevalstiskajām organizācijām. Piedalījos Latvijas lauku sieviešu apvienības gada konferencē Zemkopības ministrijā. Zemgales reģiona pārstāves bija šī pasākuma organizatores, un līdz ar to darba bija pilnas rokas.
Konferencē vērtējām šajā gadā paveikto, apspriedām projektus, kuros apvienības dalībnieces iesaistījušās. Prezentēja arī nupat izdoto grāmatu “Lauku mājamatnieku uzņēmējdarbība Latvijā”. Tā ir kā katalogs, kurā apkopotas ziņas par amatniekiem. Viņu vidū ir vairāk nekā desmit amatnieku arī no Aizkraukles rajona. Daudziem no viņiem amatniecība ir vaļasprieks, taču, apgūstot arvien jaunas prasmes, daļai šī nodarbe pārvērtusies biznesā.
Konferencē mūs informēja, ka Latvijas lauku sieviešu apvienības paspārnē izveidojies kooperatīvs “Akorande”, kura dalībnieces jau veica pirmo lielo darbu — adīja cimdus NATO samita dalībniekiem. Sākumā daudzi uz to skatījās ar aizdomām un neticēja, ka adītājas kaut ko no tā iegūs. Nu droši varu teikt, ka pirmais uzdevums izpildīts un solītā nauda par paveikto saņemta. Šobrīd “Akorande” noīrējusi kioskiņu Rīgā, Līvu laukumā notiekošajā Ziemassvētku tirdziņā, un piedāvā tā apmeklētājiem amatnieku darinājumus.
Domāju, pamazām lauku sieviešu apvienība “apaugs” ar vairākām organizācijām — domāts dibināt pārtikas preču mājražotāju grupu, ir iecere izveidot arī krājaizdevu sabiedrību. Darbojoties gan vietējā sieviešu organizācijā, gan arī lielajā apvienībā, esmu pārliecinājusies, ka Latvijas laukus tiešām balsta sievietes. Viņām ir daudz lielāka pacietība, tāpēc “vezumu” viņas var vilkt krietni ilgāk nekā vīrieši. Arī atbildības izjūta sievietēm ir lielāka, jo kurš gan cits rūpēsies par bērniem un viņām pašām, ja ne sievietes!
Pēdējā laikā veidojas daudz jaunu nevalstisko organizāciju, arī Aizkraukles rajonā, un tām Latvijā ir aizvien lielāka loma. Latvijas lauku sieviešu apvienība mājvietu jau sešus gadus radusi Zemkopības ministrijā. Esmu pārliecinājusies, ka tā mūsos ieklausās un arī atbalsta. Pat no valdības tribīnes izskanējis, ka, pieņemot nozīmīgus lēmumus un likumus, jākonsultējas ar nevalstiskajām organizācijām un jāņem vērā to viedoklis. Daudzās vietās nevalstiskās organizācijas risina pat sociālos jautājumus un citas sabiedrībai svarīgas lietas, kas varbūt būtu jāveic pašvaldību darbiniekiem.
Pāris dienu pavadīju Rīgā, kur mācījos, kā īstenot vēl vienu jaunu projektu, lai vecākus laukos integrētu sabiedrībā. Desmit vietās Latvijā uz interesantām nodarbībām tiks aicināti daudzbērnu ģimeņu vecāki, tēvi un mātes, kuri savus bērnus audzina vieni, kā arī vecāki pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma. Mums paveicies — šo desmit vietu sarakstā ir arī Valle.
Ceturtdien no rīta, tā paagrāk ierodoties Rīgā, man bija pietiekami daudz laika, lai mierīgi vērotu, kā mostas galvaspilsēta. Tā kā arī mana dzīve un darbs vairākus gadus bija saistīts ar tirgu, bija interesanti paskatīties, kā mostas Rīgas Centrāltirgus, kā saullēkts sveicina pilsētas ielas un cilvēkus. Stāvēju uz ietves un vēroju, kā pusaudži, ejot uz skolu, nopērk “zālīti”, kā tie, kuriem jāgādā par sabiedrisko kārtību un likumu ievērošanu, ievāc kārtējās nodevas. Tajā pašā laikā amatpersonas taisnojas, ka likums viņiem saistījis rokas, neko nevar atklāt, pierādīt, nevienu nevar noķert. Varbūt vienkārši negrib redzēt vai izliekas, ka nekā tāda nav? Tas attiecas arī uz “točkām”. Laukos visi zina — kas, kur, ko un par cik. Tikai likumsargi nevar neko. Pēc šādiem novērojumiem runas, ka Latvijā kaut ko apkaro un pret kaut ko cīnās, liekas smieklīgas. Ja grib, var ieraudzīt daudz interesanta, tikai kādreiz jāapstājas un jāpavēro, kas notiek.
Mani izbrīna arī Latvijas pozīcija, aizstāvot Turcijas uzņemšanu Eiropas Savienībā. Paši knapi šajā savienībā esam degunu apsildījuši, bet mums jau vajag, lai tur būtu arī Turcija. Valsts, kurā ir pilnīgi atšķirīga mentalitāte, domāšana, kultūra, dzīves uztvere. Arī ģeogrāfiski Turcija Eiropā ir stipri nosacīti. Tajā pašā laikā netiekam galā ar daudzām lietām paši savā valstī.
Pagājušajā nedēļā no jauna aktuāls kļuva robežlīgums ar Krieviju un atkal radās jautājums — ko darīt ar Abreni? Neesmu tur bijusi un nezinu, kā tur dzīvo cilvēki, bet domāju, ka 50 gadu laikā viņi jau pieraduši pie dzīves šajā reģionā un jūtas piederīgi Krievijai. Diezin vai tur vispār ir kāds latvietis. Jādomā reāli — vai šiem cilvēkiem un arī Latvijai to patiešām vajag? Manuprāt, šajās diskusijās nevienu neinteresē, ko vēlas un domā cilvēki, kuri tur dzīvo. Tās ir tikai kārtējās partiju politiskās spēles.
Pagājušajā nedēļā Ministru kabinets un Ekonomikas ministrija uzrunāja Latvijas iedzīvotājus, lai noskaidrotu, vai arī nākotnē mums pāriet uz ziemas vai vasaras laiku, griežot pulksteni stundu uz priekšu vai atpakaļ. Lielākā daļa aptaujāto atzina, ka tas vienreiz jāizbeidz. Arī es atbalstu vairākuma viedokli, jo pulksteņa griešana uz priekšu vai atpakaļ tikai izjauc cilvēka ierasto bioloģisko ritmu. Cilvēks kādu laiku izjūt diskomfortu. Šobrīd turpinās konsultācijas ar citām ministrijām un uzņēmēju asociācijām, pēta arī to, kādu ekonomisko efektu rada šī pulksteņa grozīšana. Uzņēmēji uzskata, ka visā Eiropas Savienībā jāpieņem vienots lēmums.
Esam sagaidījuši Otro adventi, un šogad ir viens no tiem retajiem gadiem, kad kaut kā īpaši sirdī jūtu tuvojamies Ziemassvētkus. Latvijas lauku sieviešu apvienības gada konferencē mūs aicināja atbalstīt Stradiņu slimnīcas aprūpē esošos priekšlaikus dzimušos bērniņus, arī tos, kuri slimnīcā nonākuši no ielas. Mūsu dāmas ada mazas zeķītes un jaciņas, kā arī cimdus, zeķes, cepures un šalles. Daļu adījumu konferences laikā jau varēja apskatīt izstādē. Redzētais radīja tādu īpaši emocionālu pārdzīvojumu un noskaņojumu. Un, kad šobrīd kāds atmet ar roku un skumji novelk — kas nu man par Ziemassvētkiem, atbildu: “Varbūt kādam klājas vēl grūtāk nekā tev un man un mēs varam palīdzēt kaut ar mazumiņu?”. Arī “Valles pūces” gatavojas sveikt pagasta vientuļos pensionārus. Visa šī darbošanās, redzētais un pārdomātais arī rada svētku tuvošanās sajūtu.
