Bebru pagasta “Ceriņos” dzīvo Helēna Kadakovska un Grigorijs Geds.
Bebru pagasta “Ceriņos” dzīvo Helēna Kadakovska un Grigorijs Geds. Bebrēnieši teic, ka tik saticīgu pāri reti var sastapt, apbrīno arī Helēnas kundzes dzīvesprieku un enerģiju. Viņu redzot, negribas ticēt, ka šī kundze jau nosvinējusi 80. dzimšanas dienu.
Helēnas kundzes dzimtā vieta ir Ludzas rajona Mērdzenes pagasta Pušmucovas ciema “Ošos”.
— Mūsu ģimenē kā tautasdziesmā — es biju māmiņai viena pati meitiņa. Taču man bija pieci brāļi. Viņi mani ļoti mīlēja un arī palutināja. Es piedzimu ceturtā, pirms manis kaimiņi tēvam jokojot jautājuši — kāpēc gan Lipsku ģimenē ir tikai dēli? Tēvs “varonīgi” apgalvojis, ka būs arī meita, lai cik gara līdz tam būtu jau piedzimušo dēlu rinda, — šo bērnībā dzirdēto joku atceras Helēnas kundze.
Gadiem steidzoties, visi Helēnas brāļi ir mūžībā, divi pazuda, jau karodami latviešu leģionā.
Helēna apprecējās ar Eduardu Kadakovski, un viņiem piedzima divas meitenītes — Staņislava un Dzintra. Vēlāk vīrs traģiski gāja bojā, un jaunā māte ar bērniem dzīvoja dzimtajos “Ošos”.
Kļūst par bebrēnieti
Tad 1951. gadā krustmātes māsa Helēnu aicināja uz Bebriem, jo jaunajai sievietei Bebros bija iespēja gan strādāt, gan no kolhoza saņemt mitekli. Un tā Helēna septiņus gadus ar rokām slauca 15 govju. Lai pašiem būtu sava pajumte, vecāki meitai palīdzēja celt “Ceriņus”, māju, kurā ģimene sāka dzīvot 1960. gadā.
— Negribējām pa svešiem kaktiem “mētāties”, tā savulaik tēvs gan brāļiem, gan man mācīja. Kad cēlām “Ceriņus”, arī es mežā zāģēju kokus un palīdzēju baļķus vest mājās. Arī vecāki “Ceriņos” palika, nu jau abi atdusas Bebru pagasta Zutēnu kapos, — teic “Ceriņu” saimniece.
Māte mācās kopā ar meitām
Rosīgā sieviete piedalījās sabiedriskajā dzīvē, mācījās dažādos kursos. Meitas vispirms skolojās Bebru pamatskolā, bet vidusskolu absolvēja Koknesē. Helēna kursos apguva kulinārijas prasmi un šuvējas–spiegriezējas iemaņas. Viņa “apšuva” ne tikai ģimeni, bet arī kaimiņus un draudzenes. Īpašu uzmanību viņa veltīja savām meitām, kurām patika pucēties un pārsteigt vienaudzes ar modernu kleitu — tādu, kādas nebija nevienai citai.
Helēnas kundze atzīst, ka tajā laikā gadi skrējuši vēja spārniem. Meitas pēc vidusskolas ieguvušas augstāko izglītību, apprecējušās, un nu arī mazbērni jau klāt.
Otrā mīlestība
Kad meitām jau bija savas ģimenes, Helēnas kundzei nācās mainīt profesiju — viņa kļuva par tirdzniecības darbinieci. Netālu no “Ceriņiem” uzcēla jaunu veikalu, un priekšniecība nolēma, ka Helēna būs laba veikalniece. Pēc kursu beigšanas viņa šajā Kokneses patērētāju biedrības veikalā nostrādāja līdz aiziešanai pensijā.
Tajā laikā Bebru mežā rosījās mežstrādnieki no Ukrainas. Arī Grigorijs, kurš vai katru dienu Helēnas veikalā iepirkās. Abi jau pusmūžā, abiem lieli bērni, abi atraitņi…
Grigorijs pamazām vien iekaroja Helēnas sirdi, gan veikalā palīdzēdams smagās kastes cilāt, gan veikalniecei mīļus vārdus sakot. Labestīgs un saimniecisks — tā par viņu teica visi, kuri ukraiņu vīru pazina. Kad Grigorijs Helēnu aicināja dzīvot kopā, viņa samulsa. Vispirms jārunā ar meitām, un no šīs sarunas viņai bija mazliet bail.
Dzīvo saticīgi
Taču meitas aicināja māti domāt par savas dzīves veidošanu, viņām pret Grigoriju nebija nekādu iebildumu. Gluži otrādi — Staņislava un Dzintra priecājās, redzot, kā Grigorijs rūpējas gan par māti, gan Helēnas mazbērniem. Arī mazie ķipari tā vien lūkojās, kā ierāpties Grigorija automašīnā un pavizināties.
— Tā mēs dzīvojam, mierā un saticībā. Grigorijam ir zelta rokas, nav tāda darba, ko viņš neprastu. Arī tehnikas un zemes mums pietiek, tikai kombaina nav. Taču bez tā varam iztikt. Noteicošā ir viņa mīlestība pret visu ģimeni, un mani mazbērni viņu arī uzskata par savu vectēvu, — stāsta Helēnas kundze.
Nekā netrūkst
— Nemanot man jau 80, bet jūtos ļoti labi, kaut esmu četras reizes operēta. Ja arī kas sāp, cenšos dzīvot ar savu enerģiju. Daudzi bieži sūkstās, ka viņiem kaut kā pietrūkst, man netrūkst nekā.
Mana bagātība un spēka avots ir meitu ģimenes, kurās arī jau ir mazbērni. Man ir ļoti labi znoti, četras jaukas draudzenes un mans uzticamais Grigorijs. Ja kādreiz sirds pilna — aizbraucu uz Aglonu, pielūdzu Dievmāti, nolieku svecīti, un dzīvei atkal pietiek gaišuma. Ja kāds nodara pāri, nedusmojos, bet aizlūdzu par viņu. Tikai tā var dzīvot ar vieglu sirdi, citiem labu vēlot, — saka dzīvesgudrā kundze.
Jubileja “Zaķos”
Taču visjaukāko mīlestības apliecinājumu omīte Helēna, kā viņu sauc ģimenē, saņēma savā lielajā jubilejā.
— Mazdēls piezvanīja un jautāja, cik man ciemiņu būšot dzimšanas dienā, meitu ģimenes neskaitot. Pateicu, ka Grigorijs un četras draudzenes. Viņš paziņoja, ka svinības notikšot aiz Jaunjelgavas — viesu namā “Zaķi” — un viņš pēc mums visiem atbraukšot.
Kas tās bija par viesībām! Ar peldēšanos baseinā un burbuļvannās. Znots Jānis smējās, ka par omītes jubileju mani mazbērni varēšot stāstīt saviem mazbērniem.
Kādu ziedu klēpi es saņēmu un cik daudz mīļu vārdu dzirdēju! Šķiet, kļuvu nevis vecāka, bet par daudziem gadiem jaunāka, — tādas ir omītes Helēnas atmiņas par savu 80. dzimšanas dienu.
Dzimtas saknes zarojas tikumā
Tomēr, stāstot par šo burvīgo dienu, Helēnas kundze notrauc no vaigiem arī pa asarai. Toreiz viņa klusībā atcerējusies arī savus vecākus un vecvecākus. Vecāmāte Zabolotas muižā cepusi maizi, bet vectēvs bijis staļļa puisis. No mātes un tēva Helēna mantojusi darbaprieku un sīkstumu izturēt likteņa sitienus.
Sirmā kundze atzīst, ka šādas rakstura īpašības ir arī viņas pēcnācējiem. Un kas var būt skaistāks par apziņu, ka dzimta kuplo un tajā plaukst latviešiem raksturīgā dzīvesziņa un ticība ģimenes misijai!
