— Vai! Šodien taču ir “Staburaga” diena, jāiet uz pastkastīti pēc avīzes, — pa tālruni saka paziņa un pārtrauc sarunu.
— Vai! Šodien taču ir “Staburaga” diena, jāiet uz pastkastīti pēc avīzes, — pa tālruni saka paziņa un pārtrauc sarunu. Viņa dzīvo laukos, un pēc avīzītes krietns gabals ejams. Zinu, ka šai sievietei pelēcīgajā ikdienā tikšanās ar “Staburagu” ir maza kalendārā neierakstīta svētku diena.
Un tādus mazus svētkus vairāk nekā 150 reižu gadā trīs reizes nedēļā mēs vēlamies radīt katram lasītājam. Ne jau vienmēr tas izdodas viegli. Laikraksts reizēm man šķiet kā niķīgs un izsalcis bērns, kura nomierināšanai vajadzīga visdažādākā informācija. Redakcijā strādājošie ir kā aukles, kuri skrien, strīdas, uzklausa, lai tikai “bērns” būtu apmierināts. Kad laižam viņu tautā, vērtētāji ir lasītāji. Reizēm viņi ir kā padomnieki, reizēm “auklītes” uzslavē, citreiz nopeļ. Bet, lai kāda būtu viņu reakcija, zinu — “Staburags” ir mīlestības bērns. Arī tad, ja slejās bijusi negatīva informācija. Avīzi cenšamies veidot raibu kā Lieldienu olu, lai katrs “Staburagā” atrastu sev ko tīkamu. Šajā darbā labi palīgi mums ir lasītāji.
Kāds “Staburaga” abonents nesen teica: “Laikrakstu vienmēr sāku lasīt no pēdējās lappuses, jo tur parasti ir sendienu fotogrāfijas.” Uzklausot cilvēku sendienu stāstus, lūkojoties vecās fotogrāfijās, bagātināmies ne tikai paši, bet nostalģiskas atmiņas uzjundījam arī lasītājos.
Necerēti liela atsaucība ir fotokonkursiem.
Kad rīkojam aptaujas vai konkursus, jau daļēji varam uzminēt, no kā saņemsim atbildes. Lai gan daudzi nav vaigā redzēti, taču kļuvuši par mūsu neklātienes draugiem.
Un tā kā no sīkiem mozaīkas gabaliņiem top mūsu mīlestības bērns, kurš domāts jums, mūsu lasītājiem. Būsim kopā arī nākamajā gadā!
