Aizvadītās nedēļas svarīgākais notikums nenoliedzami bija NATO samits Rīgā.
Aizvadītās nedēļas svarīgākais notikums nenoliedzami bija NATO samits Rīgā. Tajā tikās 26 alianses dalībvalstu vadītāji, lai lemtu par svarīgām pasaules mēroga norisēm.
Taču šī sanāksme ievērojami mainīja arī mūsu ikdienas dzīves ritmu. Stingro drošības pasākumu dēļ nācās mainīt daudzu iestāžu darbalaiku. Arī vairākās “Hansabankas” struktūrvienībās. Aizkrauklē gan strādājām kā ikdienā, taču klientu bija mazāk nekā parasti, un mums bija laiks sakārtot daudzas lietas, kurām citkārt nepietiek laika.
Neikdienišķa bija arī dažu bankas pakalpojumu sniegšana. Piemēram, apgrūtināta bija jaunu bankas maksājumu karšu saņemšana no bankas centrālās ēkas — tā bija zonā, kurā cilvēku kustība bija ļoti būtiski ierobežota. Cilvēki uz darbu varēja nākt, taču nevarēja zināt, vai drošības dienesti kādā brīdī pēkšņi nepaziņos, ka darba grafiks jāmaina.
Kopumā ņemot, Latvijas valsts šo vērienīgo pasākumu aizvadīja godam. Nenotika nekas ārkārtējs, kas radītu negatīvu iespaidu. Protams, neiztika bez dažādām intrigām. Kaut vai ziņa par to, ka Latvijā NATO samita laikā varētu ierasties Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Domāju, viņa ierašanās būtu aizēnojusi samita nozīmi un mazinājusi Latvijas panākumus tā organizēšanā.
Baumas vien par mūsu Austrumu kaimiņa ierašanos radīja dažādus minējumus. Līdz pat šai dienai nav skaidras atbildes uz jautājumu, kurš tad izteica varbūtību par viņa ierašanos. Vieni saka, ka to izdarīja mūsu valsts prezidente, citi apgalvo, ka Putinu uz savas dzimšanas dienas svinībām aicinājis Francijas prezidents Žaks Širaks. Taču gan mūsu, gan NATO valstu politiķiem izdevās izlocīties tā, lai neviena no iesaistītajām pusēm nebūtu aizvainota. Nevarēja taču tieši pateikt Putinam, ka viņa vizīte Latvijā ir nevēlama. Viņš tomēr ir mūsu lielākās kaimiņvalsts prezidents.
NATO samita laikā Rīgā vientulīgi piketēja tikai divi cilvēki — sieviete un vīrietis. Viņu prasības gan bija diezgan dīvainas, saistītas ar bankas “Baltija” bankrotu un mazdārziņu likteni.
Iespējams, abi piketētāji domāja, ka šādā situācijā, lai izvairītos no starptautiska skandāla, valsts apmierinās jebkuru prasību. Taču policija rīkojās ļoti profesionāli, un tad, kad sieviete atteicās iet projām, viņu neaizveda ar varu, bet atstāja piketējam. Jebkura vardarbība šajā gadījumā būtu radījusi daudz lielākas problēmas nekā viens ar plakātu stāvošs cilvēks.
Samita rīkošana izmaksāja ļoti dārgi — 35 miljonus latu. Sākotnēji šī summa mani šokēja — kā gan var atļauties tērēt tik daudz naudas divu dienu pasākuma sarīkošanai! Taču, kad atklāj, cik un kam nauda tērēta, tik briesmīgi vairs neliekas. Par šo naudu atjaunoja Dailes teātri, policija ieguva ap 30 jaunu pilnībā aprīkotu automašīnu, atjaunoja ceļus un mājas. Lielākā daļa šo ieguldījumu palika Latvijā un būs ļoti noderīgi tautsaimniecībā. Šie miljoni noteikti nav uzskatāmi par zemē nosviestu naudu. Trakāk būtu, ja šādu summu vajadzētu samaksāt kādai apsardzes firmai algām, pabalstiem vai degvielai.
Smaidu izraisīja vien tas, ka gluži kā padomju laikos ielās, pa kurām varētu staigāt svarīgie viesi, krāsoja māju fasādes un pat vecus vārtiņus. Taču šāda rīcība mani nepārsteidz. Tā notiek ne tikai pie mums, bet arī rietumvalstīs. Turklāt ieguvums no šāda remonta ir ne tikai māju īpašniekiem, bet arī mums, sabiedrībai. Daudz patīkamāk taču dzīvot skaistā vidē.
Vērojot šādu remontu, es atcerējos ceļojumu uz Venēciju. Arī tur māju fasādes, kuras redzamas no galvenā kanāla, ir nokrāsotas un greznas, bet, kad ieej šķērsielā, skats pavisam cits. Tās pašas mājas citas sienas ir veidotas no parastiem ķieģeļiem, kuri nav pat apmesti.
Visas mājas atjaunošanai nepieciešami lieli līdzekļi, kas bieži vien nemaz nav vajadzīgs. Taču man kā tūristam ir patīkami, ja gar galveno kanālu ir glīti sakārtoti īpašumi, un mani mazāk interesē, kas notiek šķērsielā. Par to jādomā namīpašniekam.
Aizvadītajā nedēļā daudz laika veltīju, lai kārtotu dažādas formalitātes, kuras saistītas ar jaunu bankas darba vietu nepieciešamību Aizkrauklē. Filiāles telpas jau kļuvušas par mazām gan klientiem, gan mums, bankas darbiniekiem. Turklāt rindas klientu apkalpošanas zālē mums liek pārkārtoties. Vēlamies apkalpot bankas klientus pēc iespējas operatīvāk.
Telpas, kurās darbojamies pašlaik, paplašināt nevar, tāpēc vajadzētu būvēt jaunu ēku. Tam būs nepieciešams laiks. Lai filiāle varētu attīstīties, nepieciešams kāds pagaidu risinājums. Nolēmām viesnīcas “Pērse” telpās atvērt klientu apkalpošanas vietu, kurā varēs saņemt dažādus bankas pakalpojumus, izņemot tos, kas saistīti ar darbībām ar skaidru naudu — tiem nepieciešamas īpaši apsargātas telpas. Klientu apkalpošanas vietas Aizkraukles rajonā nākotnē varētu būt arī citās lielākajās apdzīvotajās vietās.
Kaut klāt jau decembris un ziema, laiks ir pavasarīgs — plaukst puķes, mežā pat sākušas augt sēnes. Taču svētdien jau bija Pirmā advente. Neko tamlīdzīgu neesmu piedzīvojis. Taču man šāds laiks patīk. Protams, Ziemassvētkos gribētos baltu sniegu. Taču, no otras puses, labi, ka silts — ietaupās apkurei domātie līdzekļi, arī ceļi nav slideni, mašīna no rītiem neaizsalst. Šim laikam gan ir viens trūkums — nejūt Ziemassvētku tuvošanos. Tomēr gaidīšanas laiks jau sācies, un arī mēs “Hansabankas” Aizkraukles filiāli sākam ietērpt Ziemassvētku noformējumā, kas šogad atšķirsies no citos gados ierastā.
Pagājušajā nedēļā arī manā ģimenē bija kāds priecīgs notikums. Mums audzināšanā nodots suns. Viņam apritēja divi mēneši un bija jāved uz pirmo profilaktisko poti. Kucēns ievērojami mainījis ģimenes dzīves ritmu. Viņa vajadzības ir pietiekami svarīgas, lai tās ņemtu vērā. Daudz lasām speciālo literatūru. Arī sunim jāiemācās vairāki noteikumi, taču nu jau esam saraduši. Tās ir patīkamas rūpes, un dzīve kļuvusi krāsaināka.
