Psiholoģe, garīdzniece, ārste — tās ir bebrēnietes Ausmas Rodes profesijas, kurās viņai ik pa laikam jāiejūtas savā valstībā bibliotēkā.
Psiholoģe, garīdzniece, ārste — tās ir bebrēnietes Ausmas Rodes profesijas, kurās viņai ik pa laikam jāiejūtas savā valstībā bibliotēkā. Tikai no malas šķiet, ka bibliotekāres darbs ir vienmuļš, īstenībā ikdienai ir daudz nokrāsu. Viņa gan atzīst, ka darbs dzīvē nav galvenais: “Viss var pagaidīt, ja esmu vajadzīga bērniem,” saka Ausmas kundze.
Bez cilvēkiem iznīktu
— Esat dzimusi rīdziniece. Kā nokļuvāt Bebros?
— Mani vecāki izšķīrās, un es kopā ar māti pārcēlos uz Pļaviņām. Kādreiz bija tāds nerūdas izrakteņu kombināts, tajā pasaulītē pagāja mana bērnība un jaunība. Mana pirmā laulība bija neveiksmīga. Nekad nevarēju iedomāties, ka dzīvošu laukos, bet iepazinos ar lauku puisi un apprecējos otrreiz. Vīrs ir bebrēnietis, īsts vietējais patriots, kurš no šejienes prom neies. Man bija jāiet pie viņa, un nu jau divdesmit gadu esmu Bebros. Varu atzīties, ka vienīgais patīkamais lauku darbs man ir rušināšanās puķudobē. Tā ir svēta lieta, bet arī dārzs un kartupeļu lauks man ir, jo tos laukos vienkārši vajag.
— Laukos jums ir iepaticies?
— Pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir, un nesūdzos. Gribētos jau man teātrus, koncertus, būt lielākā ļaužu masā. Iepriekš biju pārdevēja. Kad radās iespēja sākt strādāt bibliotēkā, ilgi domāju, ko es tur darīšu. Sēdēšu un zeķes adīšu? Biju iedomājusies, ka man nebūs cilvēku apkārt, bet bez viņiem es vienkārši iznīktu. Kad piedzima dēls, trīs gadus nodzīvoju mājās, un šķita, ka visi mani ir pametuši. Man vajag cilvēkus, sabiedrību. Vīrs gribētu, lai es vairāk būtu mājās, taču divdesmit gados, kopš esam kopā, viņš jau ir pieradis, ka es allaž skrienu, daru.
“Beidz smaidīt!”
— Sākumā jokojāt, ka jums ir septiņi amati, astotais bads…
— Kopš bērni sāka iet skolā, darbojos skolas vecāku padomē un tagad to vadu. Pēc diviem gadiem puika beigs skolu, un arī es pabeigšu savas aktīvās skolas gaitas (smejas). Esmu organizācijas “Glābiet bērnus!” grupas koordinatore Bebru pagastā. Kad sākumā viesojos pie šādas grupas Cēsīs, vadītāja teica: “Neceri, ka tev pateiks “paldies”!”. Jā, diemžēl bieži tā tas ir, jo cilvēki pieraduši — dodiet, dodiet! Tomēr mēs darbojamies, jo arī viens “paldies” dod gandarījumu.
Ceturto gadu esmu Bebru pagasta administratīvās komisijas priekšsēdētāja. Tas ir psiholoģiski smags darbs, un bieži pārsteidz cilvēku aprobežotība, jo viņi visās nelaimēs vaino citus. Nepilngadīgais dēls piedzēries, bet es esmu vainīga, jo viņu pieķēru. Problēma jāmeklē savā ģimenē, nedrīkst likstās vainot sabiedrību.
— Šajos amatos vajadzīga drosme. Tas nenogurdina?
— Nogurdina, un reizēm psiholoģiski ir ļoti grūti, jūties iztukšota. Laukos ir vēl kāda tendence. Trīspadsmit gadu vecs puišelis var pateikt: “Tu zini, kas ir mani vecāki?”. Jā, es zinu, bet tu neesi nekas, jo sevi vēl neesi pierādījis. Vecāki, ļaujot bērnam slēpties aiz savas muguras, izaudzina patērētāju. Bieži vien vienkāršs bezdarbnieks ir saprotošāks nekā viens otrs augsti izglītots cilvēks. Tikai tāpēc, ka esmu atļāvusies aizrādīt, esmu iemantojusi vienu otru nelabvēli, cilvēks mani uz ielas vairs nesveicina. Reizēm domāju — vai man to vajag? Tajā pašā laikā kādam taču tas ir jādara. Ja esam savā pagastā kaut par sprīdi to dzīvīti uzlabojuši, arī tas ir daudz. Kā jau Vērsis eju taisni uz priekšu un varu cilvēkam pateikt, ko par viņu domāju. Esmu principiāla, taču man nav naida ne pret vienu, dusmas neturu, pat tad, ja ļoti sāp.
— Savā būtībā esat optimiste?
— Pirms vairākiem gadiem ļoti smagi saslimu, un vīrs man teica: “Beidz smaidīt, citādi nezinu, vai tev ir labi vai slikti. Nesaprotu, jāsauc “ātrie” vai nē.” Man gribas, lai arī citi biežāk smaida, tā var daudz vairāk panākt, nekā dusmojoties.
Bez citu bēdām
— Kāpēc izlēmāt studēt psiholoģiju?
— Darba dēļ. Daudziem cilvēkiem izveidojies priekšstats, ka bibliotēka ir vieta, kur atnākt, samainīt grāmatas, un viss. Vienmuļi. Taču, jo ilgāk strādāju, jo vairāk pārliecinos, ka laukos bibliotēka ir gan slimnīca, gan baznīca, gan pārējais. Ir lasītāji, kuri atnāk un pavada te divas trīs stundas, izstāsta man visu savu dzīvi. Sākumā man bija ļoti grūti, jo no tā visa nemācēju atslēgties. Aizgāju mājās un pārdzīvoju par katru, nesu uz darbu konservus, atdevu cilvēkiem, jo viņiem taču nebija, ko ēst. Nesu, nesu un tad sāku domāt: bet pagaidiet, man laika ir tieši tikpat daudz kā citiem. Viņš nestrādā, bet man vēl viņam jāgatavo ēst? Te kaut kas nav pareizi. Studēt psiholoģiju kļuva par manas dzīves nepieciešamību. Ja es gribu te strādāt, man jāsaprot cilvēki.
— Tas ir palīdzējis?
— Vismaz esmu iemācījusies citu bēdas neielaist tik dziļi sevī. Ir labs sakāmvārds: jāiedod cilvēkam makšķere, nevis zivs. Cilvēks vienā brīdī sāk tevi izmantot, un tev no tā jāmāk norobežoties. Vari uzklausīt, dot padomu, taču nevari dzīvot cita dzīvi. Daudz lasu ezoterisko literatūru, cilvēki mani allaž interesējuši, un psiholoģijas studijas man patīk.
Sava kleita maisiņā
— Kā atpūšaties no darba un pienākumiem?
— Labākā atpūta man ir adīšana. Bez tās vienkārši nevaru. Vakarā, kad visa ģimene aiziet gulēt, sēžos krēslā ar saviem kamoliem, un tas noņem visu negatīvo. Man vispār patīk knibināties ar mazām lietiņām, apmeklēju floristikas kursus pie Dainas Zariņas, un tā arī ir mana slimība. Puķudobē izaug viss, kas šim darbam vajadzīgs.
— Esat viena no tām, kura adīja cimdus arī NATO samita dalībniekiem.
— Tas bija ļoti smags darbs. Biju vienīgā strādājošā sieviete Aizkraukles rajonā, kura šo darbu uzņēmās. Norma bija ļoti liela, katrai bija jānoada 23 pāri cimdu. Tolaik gulēju ļoti maz, adīju pēc darba vakara stundās un naktīs, un ik divās dienās tapa cimdu pāris. Biju apņēmusies, tātad ir goda lieta to izpildīt. Pēc tam teicu, ka ļoti ilgi neadīšu cimdus, bet, nāk Ziemassvētki, un sākas viss no gala.
— Kam jūsu adījumi domāti?
— Kad man ierosināja iekārtot savu adījumu izstādi, atteicu, jo nav ko tajā likt. Visi darbi aiziet tautā. Izveidojies savs klientu loks, kuriem adu. Man nepatīk adīt vienkāršas lietas, jo sarežģītāk, jo interesantāk. Adu svīterus, kostīmus, kleitas, arī linu kostīmus, bet ne sev, jo neiznāk laika. Esmu kā kurpnieks bez kurpēm. Maisiņos salikta dzija, kuru taupu sev, varbūt kādreiz kaut ko noadīšu. Bērniem gan reizēm kaut kas top, arī mazmeitiņai Paulai Danielai, jo kā gan omīte viņus nepalutinās.
Audzināšanas “vakars”
— Cik liela loma jūsu dzīvē ir ģimenei?
— Vislielākā. Piesakoties darbā, pateicu: man pirmajā vietā ir ģimene un bērni. Ja būšu vajadzīga saviem bērniem, man nospļauties par darbu.
— Kā jūs savus bērnus audzināt?
— Esmu stingra un varu būt pat ļoti nejauka. Ja sadusmojos, ir “vakars”. Un visi zina, ka pēc tam bērni raudās vienā istabā, mamma — otrā. Kad tā lielā raudāšana beigusies, mēs izrunājamies, kāpēc biju dusmīga un kāpēc viss tā noticis. Tev var būt šausmīgas dusmas, šķiet, sirds plīsīs pušu, taču — tas ir tavs bērns! Ar visiem plusiem un mīnusiem, un mēs esam par viņiem atbildīgi. Visi kļūdāmies, taču dzīve ļauj sevi pilnveidot, labot — tas bērnam ir jāiemāca. Tajā pašā laikā mani bērni zina, ka es viņus ļoti mīlu. Bērni man saka: “Tu esi vislabākā mamma.” Meitai mobilajā telefonā ierakstīts: “Mana vismīļākā”. Rīgā meitenes jautā: kas tev zvana? Viņa neslēpj: “Mana mammīte!”. Arī meitas draudzenes mani sauc par mammīti, sūta īsziņas un e–pasta vēstules.
— Jūsu vecākā meita pārcēlusies dzīvot citā valstī?
— Vismaz līdz laikam, kamēr mazmeitiņai būs jāiet skolā, tagad Paulai Danielai ir divi gadiņi. Vispirms uz Angliju aizbrauca meitas vīrs, pēc tam pie viņa devās arī Sanita ar meitiņu. Bijām ciemos pie viņiem, man tur ļoti patika. Smaidīgi, pieklājīgi cilvēki, kuri nebrīnītos, ja sāktu uz ielas dziedāt. Kad uz ielas uzskrēju kādam virsū, svešinieks tik šausmīgi atvainojās, kaut es taču viņu gandrīz saminu. Vispār ceļot man patiktu, bet, kā teica aktieris Jānis Jarāns: par bibliotekāres algu nekas nesanāk.
“Neraudi, mammīt!”
— Jums ir kādi sapņi?
— Sievietes jau vispār ir sapņotājas. Mans lielākais sapnis atkal saistīts ar bērniem, gribu, lai viņi iegūtu labu izglītību un varētu piepildīt iecerēto.
— Viņiem ir lieli plāni?
— Lāsma ir ļoti apmierināta ar savu izvēli. Dairis mums ir savādāks bērns. Viņš pasaulē ienāca agrāk par noteikto laiku, un pirmais gads bija ļoti smags. Par viņa dzīvību jāpateicas Aizkraukles slimnīcas dzemdību nodaļas vecmātei Ingrīdai Saulītei, viņa elpināja puisēnu, kamēr no Rīgas atbrauca reanimācijas brigāde. Dairis piedzima kilogramu un četrsimt gramu smags, Rīgā dakteris Siliņš uzlika viņu uz plaukstas un teica: “Neraudi, mammīt, visi ģēniji dzimuši priekšlaikus.” Lielākā laime bija, kad pēc gada aizbraucām Dairi parādīt ārstei un viņa paziņoja: “Viņš ir normāli attīstījies.” Dairim dzīvē tagad galvenais ir sports, sports un vēlreiz sports.
Bizes kokos
— Kāds ir jūsu dzīves moto?
— Man dzīvē ir tā: vajag tūlīt un tagad, nevis pēc mēneša, pēc gada. Es steidzos dzīvot, jo mēs nezinām, kas būt rīt. Mani tracina cilvēki, kuri minstinās: “Tā kā vajadzētu, nu es nezinu…”. Vai nu darām, vai par to vairāk nerunājam! Tāda vilkšana man pilnīgi neder. Reizēm pēc tam aizdomājos — varbūt nevajadzēja? Bet tas ir izdarīts, un tāpēc jau tu dzīvo, lai varētu daudz ko labot. Man ļoti nepatīk čīkstētāji. Nu var vienreiz pateikt, ka tev sāp galva, ka tev ir slikti. Taču, ja man tas jādzird piecas reizes dienā, kā saka, zūd ticamības efekts. Nevar dzīvot un visu laiku sevi žēlot. Katram ir tik labi, cik mēs sev to iestāstām, un mūslaikos ir muļķīgi cerēt, ka apkārtējie tevi žēlos. Drīzāk iedzīs vēl dziļāk zemē.
— Enerģiska esat kopš mazotnes?
— Bērnībā biju diezgan nevaldāma. Māte reizēm teica, ka man vajadzēja piedzimt par puiku. Man patika kāpt kokos, garās bizes iepinās zaros, un es netiku lejā. Reiz braucām ciemos, tāpēc māte mani dikti sapucēja. Atceros, man bija rozā kleitiņa, baltas zeķītes un matos lielas bantes. Viņa teica: “Tu izej ārā, bet stāvi tepat!”. Nu kā es varu stāvēt, ja citi sēž smilšu kastē un cep smilšu kūkas! Kad mums bija jāiet uz autobusu un mamma mani ieraudzīja… Man nebija vairs ne baltu zeķīšu, ne rozā kleitas.
— Šo dzīvessparu no kāda esat mantojusi?
— No mātes, kura visu dzīvi ir dziedājusi, dejojusi, spēlējusi teātri. Beidzu mūzikas skolu, spēlēju akordeonu, tagad gan to tikai bērni šad tad pastaipa, putekļus izdzenā. Nesaprotu, ja kāds saka, ka nav ko darīt. Man jaunībā vienmēr pietrūka laika. Tagad laikam vecums tuvojas, nevaru visu paspēt. Savā dzīvē neesmu neko dižu sasniegusi, ļoti daudzi dzīvo tāpat kā es. Man vienīgi ir fantastiski bērni, ar kuriem varu lepoties.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ausma Rode.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1959. gada 8. maijs, Rīga.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā — beigusi Preiļu kooperatīvo tehnikumu, studē praktisko psiholoģiju Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes 3. kursā.
NODARBOŠANĀS: Bebru pagasta bibliotēkas vadītāja.
ĢIMENE: vīrs Andrejs — galdnieks Vecbebru profesionālajā vidusskolā, trīs bērni: Sanita (26) ar ģimeni dzīvo Anglijā, Lāsma (19) apgūst stilistes profesiju Rīgas Purvciema amatu skolā, Dairis (13) mācās Bebru pamatskolas 7. klasē.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: adīšana.
