Gribu uzrakstīt par mums sen zināmo problēmu — alkoholismu.
Gribu uzrakstīt par mums sen zināmo problēmu — alkoholismu. Te tas gan neizskanēs kā nosodījums. Ļoti vēlētos, lai lasītāji izprastu rakstīto.
Vēršos pie tiem, kuri tiešām cieš, bet varbūt vēl neapzinās, cik tuvu ir bedrei, no kuras nebūt nav tik viegli izlīst. Iespējams, esat izmēģinājuši visus variantus, kā atbrīvoties no šīs sērgas. Taču tas nav vienkārši.
Cits noturas gadu, cits vairāk. Un “plosts peld” tālāk. Varbūt tas skan pārāk skarbi, taču alkoholisms tomēr nav ārstējams. Ar to ir jāmāk sadzīvot, un tāpēc mēs, anonīmie alkoholiķi, aicinām mūsu problēmu risināt vienoti. Jo tikai mēs viens otru varam izprast un virzīties uz atveseļošanos. Citi, iespējams, mūs nesapratīs.
Mazliet pastāstīšu par sevi. 2000. gadā biju tuvu pilnīgai degradācijai. Neizpratu tos, kuri mani mīl un cieš. Man viss bija vienalga. Mīļākā man bija pudele. Ļoti daudz varu pateikties savai mātei. Ar viņas palīdzību manī “ieslēdzās” pirmais “klikšķis”.
Darbojos Minesotas programmā. Par to man ir vislabākās atmiņas. Daudziem tas asociējas ar medikamentiem, taču tā nav. Ir kopības sajūta, tur, tāpat kā anonīmo alkoholiķu kopā, tev atver citu pasauli. Cilvēks var “izspļaut” tos mēslus, kas viņu ir slāpējuši gadiem. Galvenais ir atzīt, ka esmu slims un vēlos pieņemt palīdzību no tādiem pašiem likteņa bēdubrāļiem un māsām, kā arī dot to citiem.
Minesotas programmā darbojos 28 dienas. Jutos jau mazliet stiprāks un pārliecināts par sevi, bet neizpratu anonīmo alkoholiķu kopības specifisko spēku.
Drausmīgākā “noraušanās” bija pēc gada. Es atkal attapos, sagrauts gan morāli, gan fiziski, tajā pašā bedrē, kur biju pirms sešiem gadiem. Un tikai tagad esmu sapratis, cik ļoti anonīmo alkoholiķu sapulces ir nepieciešamas. Lai mēs viens otram dotu gan garīgu, gan morālu atbalstu. Jūtos labi. Esmu neizsakāmi priecīgs par katru bez alkohola nodzīvoto dienu. Jo zinu, ka ir cilvēki, kuri man ir vajadzīgi, kā arī es viņiem.
Negribu to attiecināt uz visiem, kuri mazliet iedzer. Tas ir kaut kas cits. Viņi zina savu “robežu”, man tādu nav! Vēršos pie jums — mātes, tēvi, sievas, vīri, bērni: palīdziet saviem tuvākajiem! Tikai jūs varat spert pirmo soli uz atveseļošanos. Mēs jūs ar lielāko prieku gaidīsim. Vēl gribu pieminēt savu darba devēju, kas mani izprata un neatlaida no darba. Lai vairāk būtu tādu cilvēku! Paldies viņam!
Varbūt kādā ģimenē cieņas un mīlestības uguntiņa ir jau gandrīz izdzisusi. Taču, iespējams, tā var atkal iedegties ar jaunu sparu.
Mūsu, kuri jūtamies iztukšoti, vientuļi un nesaprasti, ir daudz. Tad nemeklēsim “draugu” veikala plauktā, bet iesim uz anonīmo alkoholiķu sapulcēm. Tur ikvienu sapratīs!
Sapulces notiek Aizkraukles katoļu baznīcā, otrajā stāvā, otrdienās pulksten 19 un svētdienās pulksten 15.
Tālruņi uzziņām: 26395694, 26674682.
Anonīmais alkoholiķis (redakcijai uzvārds zināms)
