Vēlu rudenī, kamēr grāvjus vēl neklāj ledus, īstais laiks doties bebru medībās. Uz mežu kopā ar mednieku kolektīva „Ozolnieki” vīriem devās arī „Staburags”.
Vēlu rudenī, kamēr grāvjus vēl neklāj ledus, īstais laiks doties bebru medībās. Uz mežu kopā ar mednieku kolektīva “Ozolnieki” vīriem devās arī “Staburags”.
Iztiek bez krūmzāģa
Dodamies uz kādu iepriekš noskatītu mežmalu, kurā jau labu laiku saimnieko bebri. Vispirms nolemts mēģināt nomedīt bebrus, kuri apmeklē barošanās vietas. Nokļūstot pie mežmalas grāvja, paveras visai iespaidīgs skats –– šķērsām dziļajam novadgrāvim izveidots vairāk nekā metru augsts aizsprosts. Ūdens līmenis tik augsts, ka sāk applūst arī blakusesošais mežs. Savukārt krūmmalā, šķiet, kāds neprasmīgi darbojies ar krūmzāģi. Mednieki skaidro –– bebri gatavojuši barības krājumus ziemai. Zari savilkti ūdenī un nostiprināti zem ūdens līmeņa, lai tiem varētu piekļūt arī ziemā, kad grāvis aizsals.
Klusi izkārtojamies gar barošanās vietām un sākam gaidīt. Līņā smalks lietutiņš, vējš kustina nodzeltējušas smilgas. Tālumā dzirdams, kā, plūstot pāri dambim, čalo ūdens. Tikai svaigi apgrauztie zari liecina, ka šeit tiešām mīt bebri.
Acis un astes galiņš
Pēkšņi ūdenī uzvirmo sīku burbulīšu virtene. Mednieki skaidro, ka tā ir droša zīme –– bebrs izlīdis no alas un devies ceļā. Diemžēl dzīvnieks peld visai dziļi, un nomedīt viņu nav iespējams. Tā arī neuzzinām, kurp bebrs aizpeld –– burbulīšu virtene apsīkst, un atkal valda miers.
Vērojot dabu, laiks aizrit nemanāmi. Pēkšņi tieši man pretī no ūdens iznirst mazs purniņš, divas mirdzošas melnas acis un platas astes galiņš. Nemanot bebrs piepeldējis klāt un nolēmis palūkoties, kas uzdrošinās traucēt viņa mieru. Apmulsis no pārsteiguma, nespēju pat pakustēties. Lēni ceļu fotoaparātu, lai tvertu bebra “portretu”, taču tikpat lēni zem ūdens paslīd vispirms astes galiņš, tad arī acis un visbeidzot degungals. Bebrs mūs pamanījis un steidz pazust alā. Sāk krēslot, un neviens bebrs tā arī baroties neatnāk.
Palīdz suņi
Tā kā šajā vietā jau sāk applūst mežs, nākamajā dienā nolemjam mēģināt vēlreiz. Šoreiz, lai nojauktu dambi, pazeminātu ūdens līmeni un nomedītu arī pašus dambja cēlājus.
Mednieki Valdis Puida un Āris Korotkevičs šoreiz paņēmuši līdzi lāpstu, garus metāla āķus un arī suņus –– vācu terjeru Homēru un gludspalvaino taksi Reksi. Abi sunīši augumā nelieli un piemēroti alu medībām. Viņi ņipri spriņģo pa pļavu un dodas tieši grāvja virzienā. Kamēr mednieki izlemj, kā labāk rīkoties, Homērs jau pa dambi šķērso grāvi un lietišķi aposta katru iespējamās alas vietu. Reksis to pašu veic mūsu pusē. Taču bebri laikam paslēpušies dziļi alās, un vismaz pagaidām suņi viņus neatrod.
Dodamies dažus simtus metru augšup pa grāvi. Te, vietā, kur bebru dambis nojaukts pērn, grāvim izveidojies sašaurinājums. Ūdens nav tik dziļš, tāpēc grāvī var ievietot metāla žodziņu, kas neļautu dzīvniekiem aizbēgt, kamēr ūdens līmenis pazeminās. Tad dodamies atpakaļ pie jaunā dambja un sākam to nojaukt.
Prasmīgs celtnieks
Izrādās, tas nebūt nav tik vienkārši. Bebrs ir prasmīgs celtnieks un grāvja dibenā ieracis resnus kokus, starp kuriem nostiprinājis sīkākus zarus un to visu kārtīgi noblīvējis ar dubļiem. Tomēr pamazām dambis padodas. Ūdens straume piepalīdz, aizskalojot dubļus, smiltis un sīkākus zarus. Jau pavisam drīz lejup pa grāvi traucas putojoša, duļķaina ūdens straume. Robs dambī kļūst arvien lielāks.
Grāvis nav garš, tā krasti nav pārpurvojušies, un ūdens vēl nav paspējis appludināt lielas platības, tāpēc augšpus dambja ūdens līmenis strauji samazinās. Valdis Puida stāsta, ka reizēm ūdens līmenis krītas vairāk nekā diennakti, līdz var piekļūt alām. Gadās, ka naktī bebriem izdodas izkļūt no alām un aizbēgt. Tad jāiztiek bez medījuma.
Aizdomīgā peļķe
Taču šoreiz jau pēc stundas ūdens līmenis pazeminājies tiktāl, ka labi redzamas vairākas ieejas alās. Skatienam paveras arī zaru blāķi, ko bebri paspējuši sagatavot ziemai. Barība parasti novietota netālu no ieejas alā. Tas tādēļ, lai nebūtu jāmēro tāls ceļš un pietiktu vienas ieelpas, līdz ar barību var atgriezties alā.
Kad ūdens līmenis ir pietiekami pazeminājies, mednieki Valdis un Āris vienu pēc otras ar suņiem sāk pārmeklēt alas. Suņi šo darbu ievērojami atvieglina. Pēkšņi pamanām savādu peļķi vienā no krasta nogāzēm. Ūdens tajā ir nevis tumši brūns, kā citur grāvī, bet līdzinās kafijai ar pienu. Reksis šajā vietā sāk skaļi riet un kārpīt ķepām zemi, līdz iebrūk vienā no alām. Ne mirkli nekavējas arī Homērs un, skaļi rūkdams, metas ar galvu duļķainajā ūdenī. Jau pēc dažām sekundēm no alas izmūk bebrs, un suns dodas viņam pakaļ. Kamēr palīdzam sunim tikt galā ar sadusmoto bebru, no alas pēkšņi izlien vēl viena bebra aste. Valdis nekavējoties to sagrābj un izvelk bebru. Acīmredzot ala ir neliela un bebriem tajā nepietiek vietas. Tāpēc arī viņi saduļķo ūdeni tās priekšā un nodod sevi.
Rūpīgi pārmeklējam krastus, taču bez rezultātiem. Iespējams, pārējie bebri ir paslēpušies dziļākās alās vai laikus pametuši šo vietu.
Pēc veiksmīgajām medībām Āris un Valdis spriež, kā labāk rīkoties ar medījumu. Ja guvums būtu lielāks, varētu pagatavot mednieku desiņas. Taču šoreiz abi nolemj gaļu vispirms iemarinēt ar majonēzes un citrona sulas piedevu, bet pēc tam izžāvēt.
— Reizēm bebra gaļai ir īpatnēja piegarša, — saka Āris Korotkevičs. — Tāpēc lietderīgi to vispirms novārīt vismaz trijos ūdeņos. Tā darīja mans tēvs, un gaļa vienmēr bija garšīga. Jāsagaida, līdz ūdens met pirmos mutuļus, un tad tas jānolej.
***
IZZIŅA. Bebrus var medīt trijos veidos: dzīvnieku atrod, un mednieks viņu nošauj; ar rāmju lamatām, kad dzīvnieku nekavējoties nogalina; samazinot ūdens līmeni bebru veidotajās ūdenskrātuvēs un palaižot alās suņus, kuri izdzen dzīvniekus, lai mednieks viņus varētu noķert. Aizliegta dzīvnieku medīšana ar kāju ķeramajām lamatām, jo tajās noķertais dzīvnieks ilgstoši cieš sāpes.
***
FAKTS. Agrāk bebri bija ierakstīti Sarkanajā grāmatā, jo viņu populācija bija apdraudēta. Ap 1880. gadu bebri visā Latvijas teritorijā bija likvidēti, tāpēc 1935. gadā šos dzīvniekus sāka ievest no Norvēģijas, bet 1952. gadā — no Baltkrievijas. Pagājušā gadsimta 60. gados bebri paši no Baltkrievijas pa Daugavu emigrēja uz Latviju. Pēc 1979. gada sākās straujš bebru populācijas pieaugums.
