Edvīns Cīrulis no Aizkraukles pagasta saņēmis Zemkopības ministrijas Atzinības rakstu par paveikto lauksaimniecībā.
Edvīns Cīrulis no Aizkraukles pagasta saņēmis Zemkopības ministrijas Atzinības rakstu par paveikto lauksaimniecībā. Arī Aizkraukles pagasta pārvalde pasniedza Cīruļa kungam naudas balvu un Goda rakstu par mūža ieguldījumu lopkopības nozares attīstībā.
Edvīns Cīrulis ir veterinārfeldšeris, kurš ilgus gadus veicis arī mākslīgās apsēklošanas speciālista pienākumus.
Kopā darbā un mājās
Cīruļa kunga dzimtā puse ir Mazsalaca, kur meža ielokā slejas viņa tēva mājas. No mazām dienām radis pie dzīves laukos, viņš izvēlējās apgūt arī profesiju, kas saistīta ar laukiem. Veterinārfeldšera zināšanas Edvīns apguva Smiltenes tehnikumā, kur iepazinās ar savu nākamo sievu Andu. Arī viņa ir veterinārfeldšere, kopā aizvadīts viss darba mūžs, un laulībā nodzīvoti jau 52 gadi. Izaudzināta meita Ineta un dēls Aldis, nu prieks par mazbērniem. Neviens no bērniem gan nav izvēlējies nodarbi lauksaimniecības nozarē, viņu profesijas saistītas ar medicīnu. Ineta apguvusi medicīnas māsas profesiju, taču tagad strādā pastā, bet Aldis ir sporta ārsts un rūpējas par Latvijas olimpiskās vienības sportistu veselību. “Tā kā ģimenē ir tik daudz mediķu, arī vedekla ir ārste, mēs paši vēl braši turamies,” piebilst Andas kundze.
Par labu darbu — atzinība
Aizkraukles pagasta “Strautnieku” saimnieks, gaidot ciemiņus, uz galda sakārtojis ne tikai Latvijas neatkarības laikā saņemtās atzinības, bet arī padomju gados piešķirtos goda rakstus un diplomus. Lai gan tie saņemti laikā, ko daudzi atceras nelabprāt, bez nopelniem tos toreiz tomēr nedeva. Edvīna Cīruļa darbs novērtēts, strādājot Limbažu rajonā, Murjāņos un arī Aizkraukles pagastā.
Ilgus gadus Cīruļa kungs bijis labs sava aroda pratējs un cienīts vīrs lauksaimnieku vidū. 1989. gadā Edvīns Cīrulis, strādājot Aizkraukles kolhozā, pat ieguva pirmo vietu republikas sacensībās mājdzīvnieku mākslīgās apsēklošanas speciālistiem. Sacensību laikā pārbaudīja gan šo speciālistu teorētiskās zināšanas, gan praktiskās iemaņas.
Arī mākslīgās apsēklošanas tehniķiem savlaik bija jāpilda plāni, un, gatavojot atskaites, rēķināja ne tikai to, cik gotiņu apsēklots, bet arī to, cik teliņu piedzimuši. Cīruļa kunga aprūpētajās saimniecībās šie rādītāji vienmēr bija augsti.
Vienmēr cilvēkos
Edvīns un Anda atceras skaistās lauksaimnieku balles, svētkus, ko rīkoja, kad bija pabeigta sēja vai kulšana, jaukās tradīcijas, pirmo reizi laižot lopus ganībās, un citas lauksaimniekiem īpašās reizes. Diemžēl mūsdienās daudzas no šīm lietām jau sen aizmirsušās. “Kad piecdesmito gadu vidū sākām strādāt Murjāņos, kolhozā bijām vienīgie veterinārie speciālisti. Gandrīz katras saimniecības kūtī bija izvietota kāda kolhoza ferma, tāpēc pazinām katru saimnieku un bijām labi ieredzēti. Mūs aicināja visos pagasta ļaužu godos, gan darbā, gan atpūtas brīžos vienmēr bijām cilvēkos,” atceras Edvīns Cīrulis.
No svētku galda uz kūti
Tomēr šim darbam bija arī negatīvās puses. Tā kā Cīruļa kungs ik pa brīdim veica veterinārfeldšera darbu, bieži bija jādodas palīgā sasirgušam lopam vai jāpiedalās sarežģītās dzemdībās. Gadījies pamest viesību galdu, kādu balli vai citu pasākumu, Andas kundze pat kāpusi ārā no Laimes akas dēla klases eglītē, kur bija apņēmusies bērniem izsniegt dāvaniņas.
“Ja bija tikai jāpalīdz piedzimt teļam, aizbraucām uz kūti, svētku drēbes nost, visu izdarījām un jau pēc stundas varējām ballēties tālāk. Taču ir bijuši arī sarežģītāki gadījumi, kad pie dzīvnieka jāpavada vairākas stundas. Kad sākām strādāt, gan dzīvnieku veselības aprūpe, gan mākslīgā apsēklošana notika ļoti primitīvi, ar vienkāršiem instrumentiem. Piecdesmitajos gados braucām zirga pajūgā, ar velosipēdu, lepnākais braucamais bija motocikls. Gadu gaitā nozare attīstījās. Apguvām jaunas darba metodes, iegādājāmies labākus instrumentus,” atceras godalgas saņēmējs.
Aprūpē ap tūkstoš dzīvnieku
Viņš atceras kādu gadījumu, par ko vēl šodien gribas pasmaidīt:
— Kad Siguldā izveidoja Latvijā pirmo mākslīgās apsēklošanas staciju, biju otrais veterinārfeldšeris, kurš ar šo iestādi noslēdza līgumu par mākslīgās apsēklošanas darbu veikšanu. Tikko biju šajā jomā sācis strādāt, skatos — pa ceļu iet bariņš sievu. Vaicāju viņām, kurp dodas. Sievas stāstīja, ka bijušas apskatīt pirmo piedzimušo “mākslīgo” teļu un vīlušās — tāds pats jau vien esot. Toreiz mākslīgā apsēklošana un pirmie pēc tam dzimušie teļi bija liels notikums.
Vēlāk, strādājot Limbažu rajonā, mani iecēla par kolhoza galveno veterināro speciālistu. Taču no darba aizgāja sēklošanas tehniķis, teicu, ka pildīšu arī šos pienākumus, lai tikai priekšnieks dod transportu. Bija laiks, kad šos amatus apvienoju. Daudzi brīnījās, kā to var, taču, ja savu darbu rūpīgi plānoja, varēja paspēt visu. Manā pārziņā bija 20 — 30 fermu. Tagad, braucot cauri Limbažu rajonam, domāju, kā es ar to visu tiku galā? Taču toreiz biju jauns un stiprs, neviens darbs nelikās par grūtu. Kad sāku strādāt Aizkraukles pagastā, te bija ap 1200 lopu un vēl lielais kolhoza komplekss.
Tagad mākslīgo apsēklošanu neizmanto tikai tajās saimniecībās, kurās ir sertificēti vaislas buļļi. Ja saimnieks grib oficiāli reģistrēt tikko piedzimušu dzīvnieku, viņam jānorāda lopiņa izcelsme. Un tas iespējams vien tad, ja oficiāli veikta mākslīgā apsēklošana vai izmantots sertificēts bullis, taču tādu buļļu saimniecībās nav daudz. Tāpēc mana aroda pratējiem darba netrūka agrāk un netrūkst arī tagad.
Arvien izpalīdz lopkopjiem
— Es joprojām izpalīdzu saimniekiem, taču secinu, ka daudzi cilvēki laukos nevar samaksāt par veterinārārsta un mākslīgās apsēklošanas speciālista pakalpojumiem. Pēdējā laikā jūtu, ka man šis darbs pamazām kļūst par grūtu, taču žēl to pamest, jo nebūs, kas palīdz cilvēkiem. Šajā arodā palikušos var saukt gandrīz vai par fanātiķiem. Vīriešus veterinārārstus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Ar tādu algu, ko saņem šajā amatā, vīrietis nevar uzturēt ģimeni, tāpēc šo darbu lielākoties dara sievietes, kaut gan tas ir ļoti smags. Cilvēki arī vairs nav tik draudzīgi kā agrāk. Bija laiki, kad katrā mājā jutāmies kā gaidīti ciemiņi, bet šodien — izdari savu darbu, saņem naudu un projām. Esmu ievērojis, ka lauku sētās lopu skaits pēdējos gados samazinājies, savukārt visas lielās fermas, vismaz Aizkraukles pagastā, ir saglabātas un lopiem pilnas.
Arī “Strautnieku” kūtī lopiņu diezgan. Cīruļiem ir dažas slaucamas govis, un viņi nodod pienu pienotavā. “Gādājam dzīvniekiem barību, apstrādājam zemi. Tā ir mūsu “atpūta”, no kuras nespējam atteikties. Esam vecā kaluma cilvēki, un vēl jau spēks kaulos turas,” piebilst Cīruļa kungs.
