Koknesietis Uldis Bērziņš sevi simboliski salīdzina ar trešo tēvadēlu, kurš pasaulē raugās mazliet naivi, uzticas cilvēkiem, kaut reizēm nācies viņos vilties, taču pārdzīvojumus uztver filozofiskā mierā, jo uzskata, ka ikviens cilvēks kādreiz saņems to.
Koknesietis Uldis Bērziņš sevi simboliski salīdzina ar trešo tēvadēlu, kurš pasaulē raugās mazliet naivi, uzticas cilvēkiem, kaut reizēm nācies viņos vilties, taču pārdzīvojumus uztver filozofiskā mierā, jo uzskata, ka ikviens cilvēks kādreiz saņems to, ko pelnījis. Vairāk nekā desmit gadu Ulda dzīve bija nopietni saistīta ar mūziku, viņš aizrāvās arī ar sportu, bet šobrīd koknesietim pieder savs uzņēmums, kurš nodarbojas ar bruģa klāšanu.
Piepelnīšanās kļūst par sirdsdarbu
— Mūzika, sports un bizness — kas no šīm trijām lietām šobrīd jūsu dzīvē ir galvenā?
— Pašreiz tas noteikti ir bizness. Tas ir mans privātuzņēmums, un darbs tajā aizņem lielāko daļu laika. SIA “Skalds”, kuru esmu dibinājis, esmu tajā arī vienīgais valdes loceklis un pats arī vadu šo uzņēmumu, izveidots pirms sešiem gadiem. Taču ar betona bruģa klāšanu nodarbojos jau vairāk nekā desmit gadu. Sāku strādāt kopā ar Jāni Uzaru, kuru var uzskatīt par Latvijas bruģa klāšanas “pionieri”, jo tolaik — 1995. gadā — mūsu valstī tas bija kas pavisam jauns. Laika gaitā šī nodarbe man kļuva par sirdsdarbu.
Šogad ieguvu Latvijas Amatniecības kameras bruģa klāšanas meistara diplomu. Patīkami, ka laikos, kad arī izglītība kļuvusi par pērkamu precei, šādu diplomu var saņemt tikai pēc astoņiem nozarē nostrādātiem gadiem. Tas nozīmē, ka te visa pamatā ir darbs un pieredze, nevis kursi un noteikta naudassumma. Protams, arī, piesakoties meistara diplomam, ir jāmācās, jānokārto pārbaudījumi un jāpierāda sava amata prasme.
Paveras jaunas iespējas
— Cik liels ir jūsu uzņēmums?
— Pagājušajā gadā uzņēmuma apgrozījums bija 150 tūkstošu latu, un tas nozīmē, kas SIA “Skalds” ir neliels uzņēmums. Šogad mums ir pavērušās jaunas iespējas, jo esam iegādājušies bruģa klāšanas mašīnu. Līdz šim strādnieki to darīja tikai ar rokām. Ar jauno iekārtu dienā var ieklāt 300—400 kvadrātmetru bruģa. Tā domāta darbam lielākos laukumos un ļaus samazināt šī pakalpojuma izmaksas. Tomēr joprojām saglabāsim arī roku darbu, jo man estētiskā puse ir svarīga arī būvniecībā. Uzskatu, ka bruģis ir videi draudzīgāks materiāls nekā asfalts, un arī rezultāts ir acij tīkamāks.
Skaitļi laimi nenes
— Vai, godīgi strādājot, var tikt pie turības?
— Laikam nebūšu tas, kurš iekļūs Latvijas miljonāru sarakstā, un to arī nemaz negribu. Nevēlos piedzīvot brīdi, kad mani “aprij” tiekšanās pēc mantas un naudas, jo skaitļi jau laimi nenes. Gribu veidot savu dzīvi tā, lai nepazaudētu garīgumu. Protams, biznesam ir savi noteikumi, taču es pagaidām to vēl varu pakārtot ģimenes un savām interesēm. Man vajadzīgi tik lieli ienākumi, lai varu uzturēt biznesu un ģimeni, un to es šobrīd varu nodrošināt. Cenšos tiekties uz harmonisku dzīvi, kurā ir sakārtotas attiecības ģimenē un arī biznesā.
Vienīgais, kas šobrīd ietekmē mana uzņēmuma darbu, ir bruģa klāšanas sezonas raksturs. No citiem faktoriem neesmu atkarīgs, tāpēc bizness man nodrošina neatkarību un patstāvību. Arī par savām kļūdām atbildu tikai pats sev. Varbūt neesmu klasisks biznesmenis, jo neaizraujos ar finanšu analīzi vai attīstības līkņu pētīšanu, svarīgāk ir, lai darbs sniegtu prieku un gandarījumu. Neesmu arī kabineta direktors. Ja vajag, varu ņemt rokās slotu vai lāpstu un strādāt, varu klāt bruģi, kas man joprojām sniedz gandarījumu. Varbūt reizēm pārāk stingri neuzraugu arī naudas lietas. Kā trešais tēvadēls, esmu mazliet naivs, uzticos cilvēkiem un ticu labajam.
Nebūšanas uztver filozofiskā mierā
— Vai mūsdienās biznesā naudas lietas var pilnībā uzticēt kārtot citiem?
— Ļaujot ar naudu rīkoties citiem, diemžēl cilvēkos esmu reizēm arī vīlies. Un, ja kāds tajā brīdī jūtas ieguvējs, ilgākā laika periodā viss parasti nostājas savās vietās. Ticu, ka ikviens cilvēks saņem to, ko viņš ir pelnījis.
— Uztverat šīs lietas filozofiskā mierā?
— Neesmu no tiem, kuri kliedz un bļauj par katru likstu. Nezinu, varbūt pārāk daudz paturu un pārdzīvoju sevī, taču ar gadiem manī nostiprinājusies šāda pārliecība.
— Kas jums palīdz saglabāt šo mieru?
— Pēc rakstura esmu mierīgs, līdzsvaru attiecībās palīdz saglabāt arī ģimenes atbalsts. Tas man nozīmē ļoti daudz. Vēl man ļoti patīk lasīt grāmatas, un jaunībā es arī to bieži darīju. Pagaidām gan man tam nav laika, tikai šad tad nopērku kādu labu grāmatu un sapņoju par brīdi, kad varēšu mierīgi apsēsties un palasīt.
Dzīve mainās pamazām
— Cik liela nozīme jūsu dzīvē ir mūzikai?
— Tā ir mana profesija. Esmu mācījies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, studējis Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, un pēc profesijas esmu mūzikas skolotājs. Šajā arodā Preiļos esmu nostrādājis vairāk nekā desmit gadu. Vadīju pūtēju orķestri, kori, dažādus ansambļus, arī pats dziedāju Preiļu rajona skolotāju korī. Vadīju arī bērnu popgrupu “Fledermauši”, un mēs kopā ar mūzikas izdevniecība “MicRec” izdevām kaseti ar manām komponētajām dziesmām. Pārceļoties uz dzīvi Koknesē, dziedāju korī, spēlēju pūtēju orķestrī. Esmu apguvis vairākus mūzikas instrumentus — spēlēju oboju, saksofonu, ģitāru, klavieres, akordeonu un citus.
— Neparasts pavērsiens — no mūzikas uz būvniecību?
— Šīs pārmaiņas dzīvē notika pamazām. Pēc vairāk nekā desmit skolā nostrādātajiem gadiem mans entuziasms bija noplacis, stimula turpināt darbu skolā nebija. Taču es neesmu cilvēks, kurš savā darba vietā noteiktu laiku var vienkārši atsēdēt. Radās iespēja nedaudz piepelnīties, klājot bruģi. Iepazinos ar meistaru Jāni Uzaru, apguvu bruģa klāšanas tehnoloģiju. Man patika viņa attieksme pret darbu un cilvēkiem, darba kultūra. Desmit stundu strādājām, galvas nepacēluši, pēc tam visu sakopām. Man bija svarīgas arī cilvēciskās attiecības. Deviņdesmito gadu sākumā, salīdzinot ar darba kultūru un strādnieku attieksmi, kāda valdīja padomju laikos, tas bija kaut kas jauns un neierasts. Tas mani aizrāva. Sākumā gan vēl mēģināju savienot darbu skolā ar bruģa klāšanu, bet vēlāk tomēr izlēmu par labu bruģim. Savu izvēli nenožēloju, jo skolā neko vairāk paveikt nespētu.
Vēlāk gan mēģināju atkal vadīt kādu ansambli, taču nejutu gandarījumu. Šobrīd jūtos labi kā radoša kolektīva dalībnieks, kad man nav jādomā par vadīšanu un organizēšanu. Gadu darbojos Ingunas Žogotas vadītajā folkloras kopā “Urgas”.
Folklora maina pasaules uztveri
— Ko jums dod darbošanās folkloras kopā?
— Latviešiem folklora — tā ir īpaša filozofija. “Urgās” ir satikušies cilvēki, kuri folkloru pieņēmuši kā savu dzīvesziņu. Tā nav lieta, kurai var pieskarties tikai garāmejot — atnācu, padziedāju un aizgāju. Tā ir lieta, kas ieinteresē un aizrauj. Folkloras iepazīšana ļauj izzināt mūsu saknes. Man ar folkloru bija saskare jau agrāk, taču toreiz šī izpratne nebija tik dziļa un tik cieši saistīta ar manu dzīvi. Virspusēji ar folkloru nevar nodarboties. Tā ir lieta, kas cieši saistīta ar cilvēka dzīvesveidu un pasaules uztveri.
Kokneses pilsdrupās jaunlaulātajiem rīko kāzu ceremoniju senlatviešu garā, un to izbaudījām arī mēs ar sievu, kaut iepriekš esam laulājušies baznīcā. Tradicionālos laulības gredzenus arī esam nomainījuši ar sudraba riņķiem, kurus rotā latviešu rakstu zīmes. Vienu no tām esam izstrādājuši paši, un tā ir raksturīga tikai mūsu ģimenei.
Darbošanās folkloras kopā ir viena no iespējām būt kopā ne tikai ar domubiedriem, bet arī ar ģimeni, jo “Urgās” esam abi ar sievu. Kad dziedam, mazie bērni reizēm aizspiež ausis, reizēm darbojas līdzi. Neuzspiežam viņiem savas intereses, lai skatās un vēro. Varbūt kaut ko no tā visa viņi paņems arī sev.
Mācīsies spēlēt dūdas
— Folkloras kopai bijuši arī panākumi konkursos.
— Tas ir tikai pateicoties mūsu vadītājai, kura pēc būtības ir folkloras cilvēks. Divu mēnešu laikā spējām paveikt tik daudz, ka jau ar panākumiem piedalījāmies starptautiskā folkloras festivālā un apsteidzām pieredzējušas kopas. Esam pilnveidojuši savu programmu, padarot to instrumentāli baudāmāku, un tas ir ļoti svarīgi, kāpjot uz skatuves un mēģinot saistīt skatītāju uzmanību.
Izmantojam dažādus senos mūzikas instrumentus — cītaru, ģīgas. Esmu atklājis tādu instrumentu kā ermoņikas, kam ir ļoti skaista un specifiska skaņa. Tā aizkustina līdz dvēseles dziļumiem. Drīzumā mācīšos spēlēt dūdas. Tās jau ir pasūtītas. Šis instrumentālais papildinājums dziedāšanai un danči veidos lielisku programmu.
Domāju, ka cilvēki, kuri redz un klausās mūs, vairs nesaka, ka folklora ir neinteresanta. Pamazām graujam šo stereotipu. Uzskatu, ka sabiedrības vispārpieņemtie priekšstati par lietām un parādībām ir lielākais cilvēka ienaidnieks. Viņš nav iedziļinājies kādā lietā, bet šie stereotipi jau ietver noteiktos uzvedības rāmjos. Pret to ir jācīnās, un es cenšos to darīt. Dzīvot bez apziņas, ka “tā vajag un ir pareizi”.
— Vai ar tādu pārliecību nelielā pagastā ir viegli dzīvot?
— Ja ir šāda pārliecība, tad nemaz nedomā — tā dzīvot ir viegli vai grūti. Vienkārši nedomāju, kā uz to raugās citi. Manuprāt, noteicošais rīcības katalizators ir mūsu sirdsapziņa, nevis citi cilvēki vai kāda institūcija. Manuprāt, sava rīcība jāpārdomā pašam sevī, jāizdara secinājumi un tālāk jādzīvo saskaņā ar sevi.
Veselīgs dzīvesveids fizkultūrieša garā
— Zinu, ka esat arī aizrautīgs sportists un reiz pat glābis Aizkraukles rajona veterānu komandu kādās sacensībās.
— Man tikai pasvilp! Tas man laikam arī no tā trešā tēvadēla. Bet varbūt darbīgums un neatlaidība ierakstīta zvaigznēs? Esmu dzimis Vērša gadā, un tie, kas tic horoskopiem, teiktu: tas saistīts ar šīm lietām. Ja kaut ko uzņemos, tad cenšos visu izdarīt līdz galam. Toreiz sacensībās Daugavpilī mūsu rajona komandai stafetes skrējienā pietrūka viena sportista. Aizbraucu un noskrēju.
Vienmēr esmu bijis labs fizkultūrietis. Man varbūt nav bijis vērā ņemamu sportisko sasniegumu, taču regulāri spēlēju basketbolu un skrēju. Kad vecākais dēls bija mazs un aizrāvās ar basketbolu, biju pat basketbola treneris. Kopā ar domubiedriem esmu izveidojis basketbolistu komandu, un ar panākumiem esam spēlējuši turnīros Latvijas mērogā. Esmu izvirzījis sev arī mērķi — noskriet maratonu. Trenējos un trīs 42 kilometrus garās distances jau esmu noskrējis. Protams, ar fizkultūrieša rezultātu un tāpēc, lai pierādītu sev, ka varu to paveikt.
Reizēm neizprotu cilvēkus, kuri gaužas par bezdarbību un paši neko nedara, lai atrastu sev kādu nodarbi, aizraušanos. Arī tagad šad tad skrienu, regulāri peldu un cenšos dzīvot aktīvi un veselīgi.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Uldis Bērziņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1961. gada 17. jūnijs, Gulbene.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beidzis Daugavpils pedagoģisko institūtu.
NODARBOŠANĀS: SIA “Skalds” īpašnieks un vadītājs.
ĢIMENE: sieva Solvita ir juriste, bērni Otto un Dārta apmeklē bērnudārzu. Solvitas meita Beāte mācās Kokneses vidusskolā. Ulda bērni Didzis un Liene mācās Latvijas Universitātē Komunikāciju studiju nodaļā.
VAĻASPRIEKS: mūzika un sports.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
