Jaunjelgavieši Brigita un Ēvalds Andermaņi vienlaikus ar valsts svētkiem 18. novembrī svinēs zelta kāzas. Mastā plīvos karogs, bet pie svētku galda pulcēsies četras paaudzes.
Jaunjelgavieši Brigita un Ēvalds Andermaņi vienlaikus ar valsts svētkiem 18. novembrī svinēs zelta kāzas. Mastā plīvos karogs, bet pie svētku galda pulcēsies četras paaudzes.
Draudzene “nopērk vīru”
— Kā jūs iepazināties?
Ēvalds Andermanis:
—1954. gadā es atgriezos no dienesta armijā un iestājos Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā. Tajā pašā laikā Brigita, kuras dzimtā puse ir Alūksnes apkaimē, atbrauca uz galvaspilsētu, lai mācītos Rīgas pedagoģiskajā skolā. Mūs kopā saveda deju kursi, kurus vadīja deju skolotājs Kalniņš. Mācīties dejot viņš bija uzaicinājis gan nākamās skolotājas, gan topošos inženierus. Mēs dejojām vienā pārī.
Vārdu pa vārdam, skatienam grimstot Brigitas skaistajās acīs, un tā mēs valsējam vēl šodien.
Brigita Andermane: — Daļēji vainīga pie tā, ka satikāmies, ir arī mana labākā draudzene Maija. Tajās dienās, kad aicināja uz deju kursiem, biju saslimusi. Taču viņa mani pieteica un samaksāja dalības maksu. Nācās vien doties uz kursiem. Jokojot mēdzu teikt, ka viņa man “nopirka vīru”. Vēl joprojām esam labākās draudzenes.
— Kura ir jūsu mīļākā deja?
Ēvalds: — Protams, valsis. Mācījāmies arī fokstrotu, tango, citas dejas. Taču valsis ir vismīļākais.
Līgavas vietā milicis
— Un kā ar randiņiem?
Ēvalds: — Daudz laika randiņiem mums nebija. Abi mācījāmies un arī strādājām, tāpēc tikāmies deju kursos un skvēriņā pie dīķa vietā, kur šobrīd ir universālveikals “Bērnu pasaule”. Tie bija brīži, kad viens otru iepazinām un iemīlējām.
Brigita: — To laiku vienmēr atceramies, jo tas bija mūsu cerību laiks. Es biju ļoti gaisīga un vienmēr gribēju Ēvaldu kaut kā izjokot vai pārsteigt, jo viņš bija ļoti nopietns. Bijām norunājuši kārtējo randiņu kādā Tallinas ielas krustojumā. Redzot, ka viņš nāk, es noslēpos. Nestāvēšu taču ielas malā! Ēvalds atnāk un gaida. Pēkšņi pie viņa pienāk milicis un vaicā, kāpēc puisis te slaistās. Es gribēju, lai mani pameklē, bet viņu gandrīz nogādāja milicijas iecirknī. Tomēr bija interesanti noraudzīties, kā viņš izķepurojās no šīs situācijas.
Ēvalds: — Kad bijām beiguši skolas, mūs aizsūtīja katru uz savu pusi. Brigitu norīkoja darbā Siguldā, bet es paliku Rīgā un strādāju Rīgas elektrospuldžu rūpnīcā par tehnologu. Uz randiņiem braucu pie Brigitas uz Siguldu. Viņa dzīvoja ļoti skaistā vietā Lakstīgalu ielā. Tur bija ļoti garas kāpnes. Lieliska vieta romantiskām pastaigām.
Mūk no čekista
— Kāpēc par kāzu dienu izvēlējāties tieši 18. novembri?
Ēvalds: — Ne mans tēvs, ne māte nebija padomju varas atbalstītāji. Bija piedzīvojuši bēgļu gaitas, un līdz ar to kāzas 18. novembrī bija kā protests iekārtai. Šajā datumā ir dibināta Latvija, un arī mūsu ģimeni vēlējāmies dibināt tieši šajā dienā. Protams, bija ilgas pārrunas ar dzimtsarakstu nodaļas darbiniekiem, jo nācās pierādīt, kāpēc tieši šajā dienā vēlamies svinēt kāzas. Viņi vaicāja, vai uz kāzām atbrauks daudz viesu. Taču, kad apgalvojām, ka atnāksim tikai divatā, mūsu laulību piekrita reģistrēt. Pēc tam kāzas svinējām mājās ģimenes lokā.
— Tad jau kāzu gadadienu vienmēr svinējāt valsts svētkos?
Brigita: — Protams. Taču visus garos gadus līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai sapņojām, kad varēsim mastā uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu. Šī iemesla dēļ reiz gandrīz nokļuvu čekistu nagos. Pie manis bija atbraukusi draudzene Maiga, un mēs kopīgi devāmies uz Rīgu. Viņa man skaļi vaicāja: “Ko tu darīsi 18. novembrī?”. Es lielīgi atbildēju: protams, svinēšu. Kā nekā kopā bija nodzīvots jau desmit gadu. Kāpjot ārā no autobusa, kāds vīrs mani stingri satvēra pie rokas un vaicāja, vai es tiešām svinēšu 18. novembri? Es atbildēju, ka svinēšu gan. Uz ielas viņš mani satvēra vēl ciešāk un vicināja gar degunu kādu apliecību. Tajā mirklī sapratu, kas ir šis vīrs. Dusmās teicu, ka arī es varu tādu apliecību pavicināt. Viņš apmulsa un tvērienu atlaida. Es izrāvos un bez apstāšanās aizskrēju no Brīvības pieminekļa līdz pat Centrāltirgum. Iekāpu autobusā un braucu mājup. Tikai tad sāku no bailēm drebēt. Taču viss beidzās laimīgi.
Problēmas izrunā uzreiz
— Vai šo gadu laikā bieži esat strīdējušies?
Brigita: — Ir gadījies otram pateikt kādu stingrāku vārdu, taču mēs nekad neesam klusībā pie sevis dusmojušies viens uz otru. Labāk izrunāt visu tūlīt, un tad arī dusmas un mirkļa aizvainojums pāriet. Ēvalds ir ļoti mierīgas dabas. Šo gadu laikā viņš gandrīz ne reizi man nav pateicis kādu skaļāku vārdu. Es gan neesmu tik savaldīga. Neticu tiem, kuri apgalvo, ka ne reizi nav strīdējušies. Tā nevar būt. Mēs katrs mēģinām pierādīt savu taisnību, un galvenais ir tā viedoklis, kura argumenti ir vispārliecinošākie.
Galvenais — uzticēšanās
— Darbs vienmēr aizņēmis lielu daļu jūsu laika. Vai neesat pārmetuši viens otram pārlieku nodošanos darbam?
Brigita: — Nē. Gan Ēvaldam savā darbavietā elekrospuldžu rūpnīcā, gan man skolā bieži nācies pavadīt garas stundas. Mēs vienmēr spējām sadalīt pienākumus un nešķirot darbus. Bērni vienmēr bija pieskatīti un vakariņas pagatavotas. Esam strādājuši uz maiņām.
Ēvalds: — Nebija arī nevajadzīgas greizsirdības. Ir taču labi apzināties, ka otra pusīte spēj ieinteresēt arī citus. Taču galvenais attiecībās ir savstarpēja cieņa un uzticēšanās. Ja esi kaut ko apsolījis, vienmēr izpildi, lai uz tevi var paļauties.
Brigita: — Es vienmēr varēju mierīgu sirdi Ēvaldu palaist uz rūpnīcā rīkotajām ballēm, savukārt viņš mani uz skolas pasākumiem. Kad varējām, gājām kopā.
— Ko jums patīk darīt kopā?
Ēvalds: — Pats galvenais ir būt kopā. Īpaši tagad. Dzīve ir paskrējusi tik ātri, ka šķiet — kopā pavadīto brīžu bijis par maz. Laiks jāvelta arī sev. Mums patīk makšķerēt.
Brigita: — Makšķerēt mums tiešām ļoti patīk. Bet tad nevar būt blakus, jo nevar taču otram rādīt labākas copes vietas. Labāk palielīties ar lielām zivīm pēc tam. Šajās lietās esmu individuāliste. Vēl mums ļoti patīk sēņot un ogot. Patīk iet uz ballēm tepat Jaunjelgavā, Liepu parkā. Tur var dejot pēc sirds patikas.
Ēvalds: — Mēs lasām ļoti daudz grāmatu. Arī tā ir iespēja būt kopā, lai gan lasām katrs savu grāmatu.
Svin vairākas reizes
— Kā svinēsiet zelta kāzas?
Brigita: — Šo jubileju pa pusei jau esam nosvinējuši. Kad Rīga svinēja savu kārtējo gadadienu, kopā ar citiem zeltkāznieku pāriem kā bijušie rīdzinieki bijām uzaicināti uz īpašām svinībām Melngalvju namā. Tur mūs sveica pilsētas mērs un uzdāvināja piemiņas diplomu un sudraba desmitlatnieku.
Ēvalds: — Protams, ģimenes lokā zelta kāzas svinēsim arī 18. novembrī, bet kopā ar draugiem un paziņām — pavasarī, kad ārā būs jauks laiks.
Ģimenes jēga
— Ko jūs novēlētu tiem pāriem, kuri tikai nolēmuši dibināt ģimeni?
Brigita: — Izvairīties no ilgstošas kopādzīvošanas, nereģistrējot laulību. Man tas nav pieņemami. Nav skaidrs, kas sieviete ir vīrietim, un otrādi. Tas būtu tāpat, kā dzīvot kopā ar kaimiņu. Tas norāda, ka cilvēks nav pārliecināts par otru. Atceros, kad strādāju skolā, kādam 1. klases puišelim tēvs un māte nebija reģistrējuši laulību un viņš tēvu dēvēja par mātes piegulētāju.
Ēvalds: — Šādā situācijā zūd ģimenes jēga. Mēs dzīvojam laikā, kad divi tēviņi satikušies arī izdomā, ka viņi var būt ģimene… Gribu novēlēt jaunajiem iemācīties izpildīt to, ko sola otram, un cienīt vienam otru. Ja vecāki nedzīvo kopā vai dzīvo slikti, visvairāk cieš bērni.
Brigita: — Vajag vienam otru iepazīt un tikai tad izlemt, ko darīt, lai pēc tam nebūtu vilšanās. Nepietiek pirmajā vakarā saskatīties un tūlīt sākt kopdzīvi.
Bagāti vecāki
— Vai jūs ticat mīlestībai no pirmā acu skatiena?
Brigita: — Ticu. Taču tas nenozīmē, ka par jūtām nav jāpārliecinās, pirms izlemt savu un arī otra cilvēka likteni.
— Vai esat bagāti vecāki?
Brigita: — Jā. Mums ir dēls un meita, ir trīs mazbērni un arī viens mazmazdēliņš.
Ēvalds: — Esam vecvecāki. Un svētku reizēs pie viena galda pulcējas četras paaudzes.
