Latvijas Dabas muzejā Rīgā iekārtota gada garākā izstāde “Raganzālīte un velnakmens”, kurā teiksmu pasaule mijas ar zinātniskajiem atklājumiem.
Latvijas Dabas muzejā Rīgā iekārtota gada garākā izstāde “Raganzālīte un velnakmens”, kurā teiksmu pasaule mijas ar zinātniskajiem atklājumiem.
Raganas un velnus šajā izstādē apmeklētāji gan neredzēs. Tajā var aplūkot augus, dzīvniekus un ģeoloģiskos objektus, kas saistīti ar šiem mitoloģiskajiem tēliem, kā arī mēģināts izskaidrot, kāpēc cilvēki lietām devuši šādus nosaukumus.
Cik gan daudzos augu un sēņu nosaukumos ir raganas un velna vārds! Tiesa, ne zinātnieku dotajos, bet sarunvalodā izmantotajos. Piemēram, vai zināt kāda ir raganzālīte? Tā ir maza balta puķīte ar āķīšiem, kas pieķeras apģērbam. Šo augu senatnē izmantoja maģiskiem rituāliem. Izstādē var uzzināt, ka dzegužpirkstīti sauc arī par raganu pirkstu, asinszāli — par raganu kauliem, vistenes (melnas odziņas, kas aug purvājos un priedājos pie viršiem) — par raganu mellenēm. Droši vien pļavā daudzi ir redzējuši uz augu kātiņiem baltas putu cepurītes. Tautas valodā tās sauc par raganu spļaudekļiem, bet patiesībā tur nav nekā noslēpumaina — putu cikādes kāpuri izdala īpašu šķidrumu, ko saputo, ievadot tajā gaisa burbuļus.
Savulaik cilvēki visvairāk baidījušies no ģļotsēnēm, kuras sauktas par raganu spļaudekļiem vai vēmekļiem. Ja pēkšņi tāda uzdīgusi pagalmā, domājuši, ka vainīga ragana. Dažkārt gan “vaina” piedēvēta kaimiņienei. Patiesībā ragana senos laikos nav bijusi ļauna būtne, drīzāk gan burve, zintniece.
Gļotsēņu apkarošana senos laikos bijusi ļoti sarežģīta: raganas vēmekli ieliek kreisās kājas vīzē, ko āčgārni velk uz priekšu, kamēr otrs sit pa vīzi ar sērmūkšļa kūju, kam iegriezti trīsreizdeviņi krusti. Tad vīzi aizvelk līdz krustcelēm un sadedzina.
Ar velna vārdu saistīti ne tikai augu, bet arī ģeoloģisko objektu nosaukumi — alas, akmeņi. Izstādes apmeklētāji milzu grāmatā var izlasīt teikas un pasakas par izstādes galvenajiem “varoņiem”. Vairākas no tām pierakstītas Aizkraukles rajonā.
