Darbā aizvadītā nedēļa daudz neatšķīrās no iepriekšējām, pacientu bija tikpat daudz.
Darbā aizvadītā nedēļa daudz neatšķīrās no iepriekšējām, pacientu bija tikpat daudz. Pieaugušie vēl neslimo ar saaukstēšanās slimībām, vienīgi bērniem aukstais laiks atnesis vīrusus un iesnas. To, ka tuvojas ziema, sapratu, ieraugot tukšās dāliju dobes Aizkraukles centrā. Personiskajā dzīvē bēdīgs notikums bija tas, ka pirmo reizi saslima mazmeitiņa Emīlija, kurai pagājušajā nedēļā apritēja septiņi mēneši. Viņa šobrīd ir ne tikai mans, bet visas ģimenes lielākais prieks.
Dzīvoju līdzi notikumiem Preiļu rajonā un apbrīnoju, ka mēneša laikā neko daudz atklāt nav izdevies. Domāju, “točkas” ir milzīga visas Latvijas, arī mūsu rajona, problēma. Tas pats taču jebkurā brīdī var notikt arī pie mums. Ko mēs darīsim? Kur ņemsim līdzekļus, un vai Aizkraukles slimnīcā spētu nodrošināt neatliekamo palīdzību cilvēkiem, ja tas būtu vajadzīgs?
Esmu ārste un darbā daudzreiz nācies palīdzēt cilvēkiem, kuri saindējušies ar nekvalitatīvu alkoholu. Lai ko es domātu par tādiem cilvēkiem, mans pienākums ir viņiem palīdzēt. Tas ir tāpat, ja pie manis ierodas diabēta slimnieks, kurš lielākoties pats vainojams savā slimībā. Mēs neprasām pacientam, kur un ko viņš dzēris. Tādos gadījumos jārīkojas operatīvi un par citām lietām domāt nav laika. Ārsts nešķiro pacientus, jāpalīdz visiem bez izņēmuma. Trakākais ir tas, ka šie cilvēki nodzer veselību, un viņiem regulāri nepieciešama ārsta palīdzība un dārgas zāles. Vēlāk šie cilvēki ar sabeigto veselību kļūst par nastu ģimenei, pašvaldībai un sociālajiem darbiniekiem. Raugoties no šāda aspekta — dzērāju ārstēšanai un rehabilitācijai izlietotā nauda noderētu citām sociālajām vajadzībām.
Tāpat ir ar sodiem — ja sodītu arī “krutkas” pircējus, viņi padomātu, vai nākamreiz dziru iegādāties. Protams, viņiem nav naudas, lai samaksātu administratīvos sodus, bet strādāt viņi var! Iesaistot viņus sabiedriskajos darbos, Skrīveru apkārtne būtu krietni sakoptāka. Visi zina, kur katrā pagastā ir “točkas”, zināmi gan tirgoņi, gan pircēji, bet policisti ir bezspēcīgi tās apkarot. Jāmaina likumi, jānosaka bargāki sodi. Iespējams, 9. Saeima šajā ziņā kaut ko kardināli mainīs, lai izskaustu šo sērgu. Acīmredzot tas ir tikpat ienesīgs bizness kā prostitūcija, ieroču un narkotiku tirgošana. Tas ir pārāk nopietni, lai cīņu sāktu vienā mazā pagastā. Jāatklāj visi ķēdes posmi, un jāsāk būtu ar to, ka jāuzzina, kā spirts nokļūst Latvijā.
Pagājušajā nedēļā Valsts prezidente Vaira Vīķe — Freiberga paziņoja, ka jaunās valdības veidošanu uzticēs esošajam Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim. Mani šis lēmums nepārsteidza — uzskatu, ka kaut kādai kārtībai un stabilitātei ir jābūt arī valdībā. Domāju, iepriekšējos gados Tautas partija pierādīja, ka spēj strādāt un pieņemt svarīgus lēmumus. Mazliet nepatīk, ka viņi atbīda “Jauno laiku”, jo viena cilvēka politisko uzskatu dēļ nebūtu jānoniecina pārējā komanda. Sapratu, ka ministram nav jābūt ne mediķim, ne zinātniekam — viņam jābūt ekonomistam. Arī medicīnā jūtams kaut neliels, bet tomēr progress, nav vairs tik daudz neskaidrību. Domāju, ka cilvēki ir ļoti redzīgi. Iespējams, tas ir tāpēc, ka mūsdienās medijos drīkst runāt un rakstīt par visu, ne tā kā agrāk. Tas pats jau politikā notika, tikai cilvēki to nezināja. Labs piemērs ir Ingrīda Ūdre — strādājot tādā amatā, ļoti jādomā par to, ko dara, jābūt atbilstošai morālajai stājai. Tautai nepatīk izrādīšanās un šķiešanās ar naudu.
Latvijas prezidente Vaira Vīķe
— Freiberga pagājušajā nedēļā Frankfurtē saņēma Valtera Halšteina balvu. Tā ir atzinība Latvijai par sasniegumiem valsts attīstībā, integrējoties Eiropā. Bieži domāju par to, kas būs nākamais Latvijas Valsts prezidents. Manuprāt, neviens nebūs tāds, kāda ir viņa. Visus šos gadus neesam dzirdējuši nevienu skandālu, intrigas vai sliktu vārdu. Kad Latvijā viesojās Lielbritānijas karaliene Elizabete II, mūsu prezidente bija tikpat šarmanta un eleganta. Grūti būs pierast, kad viņas vietā nāks kāds cits.
No 1. novembra skolās aizliedza pārdot čipsus, krāsainās limonādes un konfektes. Ziņās kādas skolas direktors sacīja, ka tagad bērni skries pāri ceļam uz veikalu, lai iegādātos našķus. Domāju, ka liela daļa tomēr neskries, īpaši mazie bērni. Kārdinājums ir liels, ja ēdamzāles plauktā bērni redz limonādi un konfektes. Skrīveru vidusskolā agrāk trūcīgo ģimeņu bērniem piešķīra pusdienu talonus. Bērni tik un tā pamanījās talonus iemainīt pret naudu, lai nopirktu našķus. Daudzās skolās bērni bez maksas saņem pienu. Varbūt jāattīsta šis projekts vairāk? Jādomā, lai ar pienu bērns varētu apēst svaigu smalkmaizīti, un tad viņu nekārdinās čipsi veikala plauktā. Veselīgs uzturs jānodrošina jau tad, kad bērniņš ir tikko piedzimis. Ja jau vecāki pat zīdaiņa putrām liek klāt sāli un cukuru, tad bērnam mainās garšas sajūta. Kādā lekcijā par cukura diabētu pasniedzējs sacīja: “Viss, kas ir labs, ir vai nu aizliegts vai amorāls, vai rada aptaukošanos.”. Tāda ir mūsu uztvere par garšīgo un negaršīgo.
Akciju sabiedrības “Latvenergo” un “Latvijas gāze” paziņoja, ka plāno paaugstināt cenas. Nemaz neceru, ka to kāds varētu apturēt. Kamēr abi uzņēmumi ir monopolisti, tie to mērķtiecīgi turpinās darīt. Varam cerēt tikai uz to, ka cenas paaugstinās pamazām. Tiklīdz palielinās cenas elektrībai un gāzei, mēs, ārsti, to ļoti jūtam. Zāles jau tā ir ļoti dārgas, un daudzi veci cilvēki tās nevar nopirkt. Labi, ja ir bērni, kas palīdz. Dažreiz liekas, ka valdība nemaz nezina, kā cilvēki laukos dzīvo, ko viņi ēd. Varbūt negrib zināt?
Jau pirms vairākiem gadiem pie mums ieviesti amerikāņu svētki — Helovīns. Uzskatu, ka mums tie nav jāsvin, jo pietiek pašiem savējo. Vienīgais, ko daru — nopērku saldumus, jo nāk kaimiņu bērni, klauvē pie durvīm un saka: “Saldumus vai izjokosim!”. Esmu pārliecināta, ka bērni nemaz nesaprot, kas tā ir par dienu un kāpēc tā jādara. Domāju, ka mūsu mentalitātei tie ir nesaprotami un sveši svētki. Mums piemiņas svētki ir ar svecītēm un ziediem kapos. Jātic, ka šī nav vienīgā dzīve. Man ir bijis tā, ka esmu pieņēmusi svarīgu lēmumu un jūtos, it kā kāds priekšā būtu pateicis, ko darīt, lai nekļūdītos.
Pagājušajā nedēļā Aizkrauklē atkal sāka darboties peldbaseins. Jau otro gadu regulāri apmeklēju peldēšanas un aerobikas nodarbības ūdenī, bet peldēšanas cienītāju vienmēr ir ļoti maz. Jātver gaišās lietas, kas ir mums apkārt, arī drūmajā rudenī! Dienām kļūstot tumšākām, novēlu visiem apstāties un padomāt, uz kurieni katrs skrienam. Cik daudz labā spējam saredzēt apkārtējos cilvēkos un vietā, kur dzīvojam. Aija Skudra,
ģimenes ārste Skrīveros
