Aizvadītajā nedēļā, kamēr skolēni brīvdienās atpūtās, mēs, vēstures skolotāji, piedalījāmies kursos, kuros runājām par vēstures mācību procesa plānošanu, vērtēšanu, metodikas jautājumiem un citām lietām.
Aizvadītajā nedēļā, kamēr skolēni brīvdienās atpūtās, mēs, vēstures skolotāji, piedalījāmies kursos, kuros runājām par vēstures mācību procesa plānošanu, vērtēšanu, metodikas jautājumiem un citām lietām. Apmeklējām arī Latvijas Okupācijas muzeju.
Saeimā pagājušajā nedēļā pārskatīja jautājumu par bijušo Valsts drošības komitejas aģentu vārdu publiskošanu laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” pēc šīgada 1. novembra. Parlaments bija nolēmis publicēt aģenta vārdu, uzvārdu, tēva vārdu, dzimšanas datus, savervēšanas laiku un vietu. Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga vasarā likumu bija nodevusi otrreizējai caurlūkošanai. Viņa uzskata, ka, publicējot aģentu kartotēkā esošo personu vārdus, tiks apdraudēti tie cilvēki, kuri ar Drošības komiteju sadarbojās noziedzības apkarošanas nolūkā. Nu nolemts šo sarakstu publiskošanu atlikt līdz nākamā gada 1. martam.
Uzskatu, ka šos sarakstus vispār nevajag publicēt. Domāju, ka aktīvāko aģentu vārdu šajā Drošības komitejas kartotēkā vairs nav. Viņu dokumenti noteikti jau sen ir Maskavā, un tie cilvēki, kuru vārdi tā saucamajos maisos palikuši, noteikti nav svarīgas personas. Varbūt šodien daudzi no viņiem ir nozīmīgi cilvēki, taču toreiz šajā kartotēkā varēja iekļūt pavisam nevainīgu iemeslu dēļ. Piemēram, kāda mana draudzene ar kori “Dzintars” devās koncertceļojumā uz ārzemēm. Lai viņa to varētu darīt, bija jāparaksta dokuments, ka viņa uzmanīgi novēros savu līdzbraucēju rīcību. Viņa par to parakstījās, taču neko nedarīja. Tātad arī viņas vārds ir čekas maisos, un, ja tas tagad tiks publicēts šādā kontekstā, kā jutīsies viņa, šīs sievietes bērni, mazbērni, radi un draugi? Ko tas dos sabiedrībai? Vai par to lielie kungi ir padomājuši?
Iespējams, aiz čekas maisu satura publicēšanas slēpjas kas pavisam cits. Laimonis Purs savā grāmatā “Aizejot atskaties” raksta par Šleseru, kurš savulaik darbojies sporta klubā Maskavas forštatē, kas toreiz bija pakļauts tai pašai Valsts drošības komitejai. Rodas jautājums, kas ir Šlesers? Vai viņš tiešām ir tas, par ko uzdodas — kristietis, svēts vīrs Latvijas Pirmajā partijā? Bet varbūt sarakstu publicēšana ir izdevīga kādam ārpus Latvijas robežām? Īpaši publiskošanas datuma pārcelšana uz 1. martu, kas ir ļoti tuvu 25. martam, kad Latvijā piemin 1949. gada represijas.
Atbalstu Valsts prezidentes lēmumu atdod šo likumprojektu caurlūkošanai vēlreiz.
Latviju pirms dažām dienām pāršalca vēsts, ka Preiļu rajonā vairāk nekā 50 cilvēku saindējušies ar nezināmas izcelsmes alkoholu, divi no tā miruši. Vēlāk izskanēja ziņa, ka ar līdzīgiem simptomiem slimnīcā nogādāti cilvēki arī Alūksnē. Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā netiek galā ar nelegālā alkohola tirdzniecību, ir nepilnības likumos. Manā skatījumā dzeršanas un “točku” darbības cēlonis meklējams nabadzībā. Kur ir nabadzība, tur bieži valda arī alkoholisms, vardarbība un prostitūcija. Ja cilvēkam nav naudas, skaidrs, ka viņš dzērienu nepērk veikalā, bet par lētu naudu meklē “točkā”. Un, ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums. Noteikti netrūkst cilvēku, kuri zina īstās taciņas, pa kurām pāri robežai ieved šo nelegālo alkoholu. Domāju, tas nāk no Krievijas, un par to liecina līdzīgi gadījumi Krievijas pierobežā — Pleskavas apgabalā.
Taču vairāk par notikumiem Preiļos un Alūksnē mani šokēja gadījums, kad Valmierā kādas 12 gadu vecas meitenes organismā konstatēja trīs promiles alkohola! Policija viņu aizturēja trešdien “Multiklubā”, kur notika alternatīvās mūzikas pasākums jauniešiem. Otrai nepilngadīgajai konstatēta nedaudz mazāka reibuma pakāpe. Vispirms gribētu zināt, ko 12 gadu vecs bērns darīja šajā vietā un šajā pasākumā un kā meitenes varēja būt dzērušas?
Gadījumos, kad netiek galā ar bērniem un pusaudžiem, bieži vaino skolotājus. Taču bērna audzināšana sākas ar viņa piedzimšanu, un pamatakmeni šim grūtajam darbam ieliek vecāki. Tieši ar viņu gādību veidojas mazā bērna personība, iezīmējas pirmās rakstura izpausmes. Skolotājs viņu “saņem” vēlāk un bieži vien mēģina kaut ko labot, taču tas jau ir novēlots process. Žurnālā “Ilustrētā Zinātne” lasīju, ka cilvēka smadzenes attīstās līdz 20 gadu vecumam. Tādā gadījumā, kas notiek ar bērna smadzenēm, kurš, vēl būdams pusaudzis, lieto alkoholu?
Uzskatu, ka šajā situācijā vainojama arī mūsu valsts politika un valdība. Vecāki, lai uzturētu ģimeni, pabarotu un izskolotu bērnus, ir spiesti strādāt garas stundas, arī vairākās darba vietās. Viņiem bieži nav laika būt kopā ar saviem bērniem, viņi nezina, ar ko bērni nodarbojas, kur un ar ko viņi pavada brīvo laiku. Ne jau ar sodiem par bērnu nepieskatīšanu jārisina šī problēma. Jārada apstākļi, lai cilvēki varētu labi nopelnīt, strādājot normālas darba stundas, un viņiem paliktu pietiekami daudz laika ģimenei.
Kas tā par valdību, kura nedomā par savu jaunatni? Kārlis Ulmanis kādreiz teica: “Valsts uzdevums ir rūpēties par cilvēkiem.” Šodien šis princips netiek ievērots, un es neticu, ka kaut kas mainīsies arī 9. Saeimas laikā. Premjerministra krēslā atkal būs Aigars Kalvītis? Vai tas, ka viņš spēja noturēt valdību, ir būtiskākais sasniegums? Nē. Taču ministru vērtējumā pietiekami labs darbs, lai paši sevi apbalvotu ar prēmijām.
Ir jau labi, ka palielina minimālo algu, pensiju, taču ir grūti salīdzināt šo pieaugumu ar cenu kāpumu. Vai tad tas ir ministru labais darbs? Galvenais taču ir ražošana un izglītoti, prasmīgi, konkurētspējīgi cilvēki darba tirgū šeit, Latvijā. Mani satrauc tas, ka politiķi ar gandarījumu runā par jauniešiem, kuri devušies labākas dzīves meklējumos svešumā. Politiķu skatījumā viņi tur gūst labu pieredzi. Jā, pieredze ir vajadzīga, un viņi to gūst, smagi strādājot. Taču kāpēc jaunieši to nevarētu gūt tepat, savā dzimtenē, runājot savā dzimtajā valodā? Vai arī tas pieskaitāms valdības labajiem darbiem? Manuprāt, svarīgāk ir sadarboties ar sabiedrību, strādāt savas tautas labā. Būtiski ir radīt tādus likumus un apstākļus, kas veicina jaunu darbavietu radīšanu un dod iespēju pelnīt un dzīvot labāk.
