Ir kāds dzejolis par ozolu, kas aug nemanāmi un lēnām, bet spītīgs un rāms tas laužas cauri ēnām.
Ir kāds dzejolis par ozolu, kas aug nemanāmi un lēnām, bet spītīgs un rāms tas laužas cauri ēnām. Neatceros, kurš ir šo rindu autors, bet to var attiecināt arī uz mazzalvieša Juoza Jaudzema mūžu. Sirmais vīrs tikko nosvinēja 95 gadu jubileju.
Juozs Jaudzems ir viens no vecākajiem Mazzalves pagasta iedzīvotājiem. Pašvaldībā uzzinājām, ka šajā pusē ir vairāki cilvēki, kuriem mūžs skaitāms jau devītajā gadu desmitā. Viņus jubilejās sumina īpaši, arī Jaudzema kungu.
Jubilāra dzimtā puse ir Lietuvā, bet uz Mazzalves pagastu pārcēlies jaunībā. Te sastapis nākamo sievu Mildu, ar kuru kopā izaudzināti divi bērni — meita Melita un dēls Māris. Jubilāram ir arī trīs mazdēli un mazmeita.
Mazzalvē pagājusi jubilāra mūža lielākā daļa. Nekur tālu prom nav devies un arī negribējis. Viņa mūža mīlestība ir zirgi. Tos visvairāk kopis kolhozā. Savukārt kara laikā Jaudzema kungs veicis veterinārārsta pienākumus. Nācies strādāt arī dažādus lauku darbus.
Mājas, kurās dzīvo Jaudzema kungs ar dēla ģimeni, viņš pats savulaik cēlis. Kā jau lauku cilvēkam agrāk piemājas saimniecība bijusi plašāka, turēts arī zirgs, bet ar gadiem nācies no bērīša atteikties. Pašam saimniekam vairs nepietika spēka dzīvnieku kopt, bet jaunajiem vairāk interesē tehnika.
Kamēr citi pa dienu ir darbā, rūpes par sirmo vīru uzņemas dēla sievasmāte Geņa Matukaite. Viņa kopā ar mazdēlu vecajam vīram palīdz aprūpēt sevi. Visus šos gadus Juozs bijis možs un kustīgs, bet šajā pavasarī mūžībā aizgāja sieva Milda, un tas Jaudzema kungam bija smags brīdis. Šobrīd jubilāra solis vairs nav tik raits, un arī dažādas kaites nomoka, tāpēc viņš vairs nevar ne lasīt, ne skatīties televīziju. Tomēr jubilārs allaž priecājas par ciemiņiem.
